Šogad aprit 250. gadu kopš Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja izveides. Nozīmīgajā gadskārtā muzejs saviem apmeklētājiem sarūpējis unikālu izstādi "Katram savs krēsls", kurā eksponēti teju 50 krēsli no Rīgas vēsturei svarīgās un stilistiski daudzveidīgās muzeja kolekcijas un sniedz priekšstatu, kā Rīgas sabiedrībā kopš 13. gadsimta pakāpeniski ienāca Rietumu kultūrai raksturīgā sēdēšana krēslos.

Un kurš gan nevēlējās labi iesēsties augstos amatkrēslos! Taču ar laiku krēsls, goda un statusa paudējs, pakāpeniski kļuva demokrātiskāks – pieejamāks, izplatījās Rīgas pārvaldē, dažādās organizācijās, publiskajā telpā un privātajos mājokļos. Ejam nu skatīt, kāds krēsls un kam bijis tas tuvākais!

Kā varas simbols

Muzeja krājumā glabājas vairāk nekā 400 krēsli, ko rīdzinieki izmantojuši no 17. gadsimta līdz mūsdienām. Taču izstādē var uzzināt arī par sēdmēbelēm, kas kalpojušas, sākot jau no 13. gadsimta, piemēram, Rīgas bīskapa Alberta (1199–1229) zīmogā redzam kuruliskas formas (sella curulis) saliekamo krēslu, rīdzinieki izgatavojuši lādes ar paceļamu vāku, solus, beņķus pie ēdamgalda, ķeblīšus... Ierasti uz viena sola sēdēja līdztiesīgie, vienas kārtas vai grupas pārstāvji, piemēram, rātskungiem bija savs sols, melngalvju brāļiem – savs... 

Kopš 16. gs. sēdēšanai retāk izmantoja lādes, 17. un 18. gs. solus sāka aizstāt krēsli. Izstādes projekta vadītāja Ilona Celmiņa stāsta: "Rīdzinieki sākotnēji krēslu iepazina kā varas krēslu. To savos kuģos līdzi atveda bīskapi, arhibīskapi un metri. Un tieši kā varas krēsls tas sākotnēji arī izplatījās Rīgā. Tas nonāca Rīgas pārvaldē, Rīgas ģildēs, Melngalvju sabiedrībā un pakāpeniski izplatījās pilsētas publiskajā telpā un arī rīdzinieku mājokļos."