“Ar šodienas pieredzi, atskatoties uz deviņdesmito gadu notikumiem, ja vērtēju kopumā, es laikam būtu rīkojies tāpat,” saka uzņēmējs un politiķis, bijušais Latvijas Ministru prezidents Māris Gailis, kuram 9. jūlijā ir 75 gadu dzimšanas diena.

Ejot pa Balasta dambi Ķīpsalā pie Māra Gaiļa, nāk prātā, cik viss zīmīgi. Labajā pusē Daugavā zvārojas jahtas, ar ko saistās politiķa un uzņēmēja lielā kaislība, bet kreisajā pusē vai gluži pie pašas ietves saspiedušās lielākas un mazākas cilvēku mājas un mājeles. Visas no koka, kas atkal ir arhitektes Zaigas Gailes lielā profesionālā aizraušanās. Tā nu sakritis, ka arī tieši šodien, kad nāk klajā šis žurnāla numurs, Māris Gailis svin jubileju un ver vaļā paša rakstītu un paša izdotu grāmatu “Mani stāsti”.

Gaiļa kungs, ar ko sākas jūsu grāmata?

Pirmo teikumu pat atceros – es piedzimu sešus gadus pēc kara – 1951. gada 9. jūlijā Rīgā.

Esat vīrs ar vērienu, savā dzīvē paveicis vairāk nekā daudzi citi. No kurienes tas uzņēmīgums – no senču asinīm, gēniem, paša dzīves rūdījuma?

Es, protams, esmu par to domājis. Kolosāli laimējās ar ļoti labu un gādīgu ģimeni, ļoti mīlošu mammu. Atceros, kad 10. vai 11. klasē ierados mājās iedzēris krietni pār mēru, mamma nebāra, nerājās, bet iedeva padzerties un sacīja – nu, dēliņ, liecies tagad pagulēt. Varbūt visi tā nevarēja, gribas izgāzt dusmas uz bērniem. Man laimējās ar brīnišķīgu bērnību. Atšķirībā no daudziem tajā laikā mani vecāki neizšķīrās, bet nodzīvoja visu savu garo mūžu kopā, nomirstot ar divu nedēļu starpību teju 93 gadu vecumā. Mamma aizgāja pirmā, tētis burtiski pēc divām nedēļām. Tas ir svarīgi, ko tu ieliec savam bērnam, pamatīgumu un drošības sajūtu, ka tev vienmēr ir tā stiprā klints aiz muguras.