Šogad apritēja 85 gadi kopš 1940. gada vasaras, kad Latvijas Republika “de facto” beidza pastāvēt. Lai arī par Latvijas okupāciju 1940. gadā jau ir sarakstīts daudz, tomēr ar šo rakstu gribu sniegt ieskatu šajos notikumos nedaudz no cita rakursa: ko tā laika politiskā elite varēja izdarīt labāk, lai mums pēc Latvijas Republikas “de facto” atjaunošanas ar Krievijas Federāciju nebūtu jāstrīdas par tik vienkāršu jautājumu: bija vai nebija okupācija?

Taču pirms ķeršanās pie 1939./1940. gada notikumiem jāapskata Latvijas un Padomju Krievijas, vēlāk PSRS, savstarpējās attiecības iepriekšējo divdesmit gadu laikā, kā arī K. Ulmaņa ceļš uz absolūto varu.

Rīgā 1920. gada 11. augustā tika parakstīts Miera līgums starp Latviju un Padomju Krieviju, kura II pantā noteikts: “Izejot no Krievijas Sociālistiskās Federatīvās Padomju Republikas pasludinātām visu tautu tiesībām uz brīvu pašnoteikšanos (..) un ievērojot Latvijas tautas noteikti izsacīto gribu uz patstāvīgu valsts dzīvi, Krievija bez ierunām atzīst Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti un labprātīgi un uz mūžīgiem laikiem atsakās no visām suverēnām tiesībām, kuras piederēja Krievijai attiecībā uz Latvijas tautu un zemi.”