Par pirmo ķīmisko ieroču masveida pielietojuma datumu, kas izraisīja cilvēku masveida bojāeju, uzskata 1915. gada 22. aprīli, kad Vācija veica plaša mēroga hlora uzbrukumu Rietumu frontē Beļģijā pie Ipras un tika saindēti apmēram 15 tūkstoši cilvēku.Kopš šī brīža zinātnieki steidzami sāka meklēt aizsardzības līdzekļus pret indīgajām gāzēm. Viena no viņiem bija Lidija Liepiņa – pirmā Latvijas sieviete akadēmiķe un viena no ogļu filtra gāzmaskas izgudrotājām.

Lidija Liepiņa ir viena no izcilākajām Latvijas ķīmiķēm, kuras zinātniskais mantojums aptver vairāk nekā 200 publikāciju, bet viņu par savu skolotāju var saukt simtiem audzēkņu. Lidijas Liepiņas biogrāfija ir ne tikai ievērojamas personības dzīvesstāsts – tā vienlaikus ir arī veselas zinātnes nozares “biogrāfija”. Atbildēdama uz žurnālistu tradicio-nālo jautājumu: “Kā jūs atradāt ceļu uz zinātni?”, Lidija Liepiņa parasti citēja Antuāna de Sent-Ekziperī vārdus: “Es nāku no savas bērnības.”

 

Stipras Lūkinu un Liepiņu dzimtas ietekmē

Lidija Liepiņa bija īsts dabas bērns. Viņa dzimusi 1891. gada 4. aprīlī Sanktpēterburgā latviešu mežkopja Kārļa Liepiņa un krievietes Jekaterinas Šeļkovskas ģimenē. Tēvs, Meža institūta absolvents, strādāja par mežzini un muižu pārvaldnieku, pārraugot kņaza Goļicina īpašumus pie Maskavas. Šī vide – meži, plašums un klusums – kļuva par pirmo skolu dabas izziņā, kas vēlāk noteica Lidijas zinātnisko ceļu.

Arī Latvijas daba viņai nebija sveša. Bērnībā Lidija kopā ar māsām bieži viesojās Mālpilī “Ģērķēnu” mājās pie tēvoča Andreja Lūkina. Tur viņa iepazinās ar kuplo tēvoča ģimeni: Andreja dēlu – izcilo acu ārstu Fēliksu Lūkinu, Latvijas Rēriha biedrības dibinātāju, un viņa sievu Īvandi Kaiju (īstajā vārdā Antoniju Melderi-Milleri) – rakstnieci, sieviešu tiesību aktīvisti un neatkarības cīņu dalībnieci. Tāpat arī ar māsīcu Martu Liepiņu – nākamo tēlnieci un gleznotāja Oto Skulmes sievu, Džemmas Skulmes māti.