Ir, kas Nacionālajā teātrī tieši tā raksturo “Zīda čūsku”, kuru jau krietnu laiku izlolojis aktieris Normunds Laizāns, un to var uzlūkot gan kā skaistu dāvanu skatītāju sirdīm un jūtām, gan varbūt arī skatuves māksliniekam pašam viņa gaidāmajā jubilejā rudenī.

Zīda čūska – šīs cilvēka jutekliskās alkas – tās vijas un kož, un glāsta, vilina un biedē… Jaunākā izrāde Nacionālā teātra Aktieru zālē ir viena no pašām jutekliskākajām. Un vienlaikus arī ausīm tā ir estētiski tik baudāma.

Izrādes darbība notiek kafejnīcā, kur viņš – Vīrietis – svin savu dzimšanas dienu. Sešdesmito. Un šajā ballītē ielūgto uzmanību aktieris neatslābstošu kā vienā elpas vilcienā notur teju divas stundas.

Vīrišķīga elegance un stāja piemīt gan aktierim Normundam Laizānam pašam, gan lielākajai daļai viņa atveidoto varoņu. Un reizēm viņš negaidīti atklāj, cik aizraujošs spēj būt arī mīlētāju lomās.

Normund, jūs šīs izrādes materiālu esot pats atradis un ilgi nēsājis sevī, arī piedāvājis režisoriem…

Tā arī bija. Pirms vairākiem gadiem, kad nāca klajā Gunta Bojāra “Zīda čūskas” otrais izdevums ar Vilipsona gravīrām, grāmatas prezentācija notika pie mums Nacionālajā teātrī Aktieru zālē tieši turpat, kur tagad izrāde. Izdevniecība mani aicināja lasīt grāmatas fragmentus. Es sameklēju arī franču akordeonisti – kas atnāks uz izrādi, sapratīs, kāpēc… Kopš tā laika šī grāmata manī kaut kā iesēdās. Kad vienu brīdi teātrī bija tāds vilnis – iesakiet darbus, ko jūs vēlētos iestudēt, kas jums būtu interesanti, es piedāvāju “Zīda čūsku”. Vienu reizi, otru, trešo, vienam režisoram, otram, trešajam… Kaut kā īsti tās zvaigznes nesastājās. Nu beidzot viss sakrita. Autors atļāva mums ar grāmatu rīkoties, kā vēlamies, tikai ar vienu noteikumu – lai ņemam vērā faktu, ka arī vīrietim reizēm gribas parunāties. Domāju, mums tas sanāca (pasmaida). Dramatizējuma autors Artūrs Dīcis šo to pierakstījis klāt, jo pašam autoram sanākušas tādas mazas miniatūras, un es pat brīnos, kā Artūrs to visu salicis kopā, lai tēma no tēmas sakustu vienā plūdumā.