Nesenie notikumi ar Jevgeņija Prigožina vadītās it kā "privātās" kara kompānijas "Vagner" kaujinieku vairāku dienu gājienu uz Maskavu, lai atbilstoši savai izpratnei mēģinātu tikt pie skaidrošanās ar Krievijas varas varenajiem un nokļūtu pie paša Putina un viņa tuvākajiem līdzgaitniekiem, daudzviet un daudzkārt salīdzināti ar notikumiem Krievijā 1917. gadā.

Cara tētiņa gals, revolūcijas liesmu sākums

1917. gada 2. martā (15. martā pēc jaunā laika skaitīšanas stila) Pleskavā, imperatora vilciena salonvagonā Krievijas impērijas valdnieks cars Nikolajs II pēc dienu ilgušajām pārdomām parakstīja dokumentu – manifestu, kurā viņš atteicās no titula un varas lielajā valstī. Pēc tam viņš savā dienasgrāmatā ierakstīja: "Manifestu parakstīju…Vienos naktī aizbraucu no Pleskavas. Sirds smaga un pilna. Visapkārt nodevība un gļēvulība, un liekulība!" Viņa vara bija beigusies, bet Krievijā viss tikai sākās… Uz noteiktu, stingru rīcību Krievijas ķeizars Nikolajs II Romanovs nebija īsti spējīgs – tā uzskata paši Krievijas vēsturnieki. Viņš bija svārstīgs, ne pārāk stingru raksturu un uztvēra savu atrašanos tronī kā Dieva Tā Kunga uzliktu slogu. "Darbs tāds, par caru būt…," tā par viņu varētu teikt. Arī tajās liktenīgajās dienās cars Nikolajs II izvēlējās ļauties likteņa plūdumam. Nepavisam ne tā, kā viņa vārda līdzinieks un priekšgājējs cars Nikolajs I, kurš tālajā 1825. gada decembrī savā kronēšanas dienā pavēlēja ar lielgabaliem šaut uz paša karaspēku, kas bija nostājies pret viņu…

1917. gada sākumā vismaz ārēji vēl nekas neliecināja, ka Krievijas cara valdīšanas dienas ir skaitītas un valstī briest notikumi, kurus vēlāk vēstures annālēs ierakstīja kā Februāra revolūciju. Tautas vairākuma neapmierinātība ar ieilgušo karadarbību, kurai neredzēja nekādu beigu, krievu armijas neveiksmes frontēs, daļējs rūpniecības sabrukums aizmugurē – tas viss lielajā Krievijas valstī mudināja uz neapmierinātību ar pastāvošo cara patvaldības režīmu. Ķeizara Krievijas un arī paša valdnieka liktenis faktiski izšķīrās dažās dienās.