Tā ir tā personīgā uzvara, paveikts kas tāds, ko uzskatīju par pašu grūtāko – uzkāpt pasaules augstākajā virsotnē.

Pirms dažām nedēļām tīklos pamanīju lakonisku zaļpelēku grāmatas vāciņu ar virsrakstu "Kad karš kļūst personisks". Tās autors – Juris Alberts Ulmanis – kopš kara sākuma pagājušā gada februārī vāc palīdzību karavīriem un ved to uz Ukrainu.

Jura Ulmaņa vārdu piefiksēju, kad pati biju atbraukusi no sava pirmā piedzīvojuma augstkalnos, – tieši tad, 2001. gadā, iznāca viņa pirmā grāmata, kuras virsraksts tā arī vēstīja "Mana kalnu atklāsmes grāmata". Tai sekoja slēpojums pāri Grenlandei (un grāmata par to), pērn iznāca godīgs stāsts par neveiksmīgo kāpienu Everestā, bet tagad jau varētu tapt nākamā grāmata, šoreiz par pasaules augstākās virsotnes veiksmīgu iekarošanu.

Kalnos kāpējus nereti mēdz uzskatīt par aizdomīgiem avantūristiem, bet Juris Ulmanis nekādi neatbilst šādam raksturojumam – Amerikā dzimis un audzis latvietis, nopietnas tehno- loģiju firmas "Motorola" pārstāvis vispirms Austrumeiropā, pēc tam Baltijā, vairāku augstskolu profesors, zemessargs. Tādējādi ekstrēmie piedzīvojumi viņam drīzāk ir veids, kā pārbaudīt savu spēju robežas. 

"Kad karš kļūst personisks" atšķiras no pārējām Jura Ulmaņa grāmatām – te nav un nevar būt ceļa no sākuma punkta līdz noslēgumam, jo karš vēl ne tuvu nav beidzies. Ieraksti arī nav sakārtoti hronoloģiskā secībā, bet gan tematiski, un tos papildina Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļas studenta Gata Šulca zīmējumi. Visi ienākumi no grāmatas pārdošanas tiek ziedoti Ukrainas aizstāvjiem.