1945. gada 2. septembra rīts Japānas piekrastē bija vēss, debesis virs Tokijas jūras līča bija mākoņiem pilnas, reti saules stari apspīdēja līča vidū stāvošo ASV jūras kara flotes līnijkuģi “USS Missouri”. Kuģa klājs bija pilns ar cilvēkiem. Desmitiem daudzu armiju virsnieki: amerikāņi, briti, ķīnieši, austrālieši, holandieši, kanādieši, krievi, francūži, jaunzēlandieši. Vienā klāja pusē savas foto un kino kameras bija izvietojuši ap pussimt lielāko pasaules laikrakstu korespondentu. Visi gaidīja vēsturisko notikumu – Japānas kapitulācijas akta parakstīšanu.

1945. gada vasarā Eiropā bija iestājies miers. Pareizāk sakot, kontinentā bija pārstājusi eksistēt frontes līnija starp divām karojošajām pusēm. 

Rietumeiropa patiešām bija tikusi vaļā no hitleriskās Vācijas okupācijas, bet Austrumeiropu bija ieņēmusi Padomju Savienības armija, un daudzviet tās faktiski kontrolētajās zemēs par īstu brīvību nevarēja runāt – vienu okupācijas režīmu bija nomainījis citādāks. Bet lai nu kā, artilērijas apšaudes un bombardēšanas Vecajā pasaulē vairs nenotika.