Jādomā, ka nu jau Helmī Staltes dvēsele, lidojot pāri Latvijas ārēm, ir nonākusi Līvu krastā, lai satiktos ar savējiem – vīru Daini, dēlu Raigo un arī citiem mūžībā aizgājušiem tautiešiem. Līvu ticējums vēsta, ka katru pavasari Lielajā dienā līdz ar čičorlinkiem – līvu mazputniņiem – atgriežas arī mīļo cilvēku dvēseles. Uz satikšanos.

Manai sarunai ar Helmī Stalti, ko tagad pirmo reizi nododu publicēšanai, vajadzēja sekot turpinājumam, tomēr – nebija lemts. Kad ķēros pie trīs gadus senā ieraksta, biju pārsteigta, ka liela daļa no teksta veltīta arī pārdomām par aiziešanu un līvu senajām apbedīšanas tradīcijām. Nāves temats var uzdzīt skumjas domas, tikai ne viņai. Reiz sadomājusi, ka bērni atvadības varētu uzrīkot kā senajiem senčiem – pašiem mammu sadedzinot uz sārta. Atceroties jaunās paaudzes šausmu pilnos skatus, Helmī garšīgi nosmējās. Vienas no mīļākajām viņai bijušas bēru goda dziesmas tāpēc, ka tās dod spēku, neļauj grūtsirdībā noliekt galvu, bet sapurina un liek uzņemties atbildības daļu uz saviem pleciem un to nest godprātīgi tālāk.

Stāsts par čičorlinkiem, kas katru pavasari Lielajā dienā atgriežas kā līvu dvēseles, nomierina un dod cerību, ka nāve cilvēka pastāvēšanai neliek punktu.

Tas, ka tavu miesu sadedzina, nenozīmē, ka tur sadeg arī dvēsele un gars. Tie pāriet dvēseļu putniņos čičorlinkos, kas ir kopīgs somugru pasaulē.