Filmā "Mātes piens" vīriešiem ir epizodiskas lomas, taču satikšanās ar vienu no viņiem Astrai kļūst liktenīga. Dzīvojot un strādājot Ļeņingradā, jaunā sieviete ar gaļas āmurīti iebliež pļēguram, kurš sit savu sievu. Un Astras karjerai ir beigas. Vieni saka – sekas būtu jebkurā laikmetā, citi – Astra iestājās par vājāko, aizstāvēja sievieti, galu galā taisnīgumu.
Te gribu atgādināt, ka Astras tēls sastāv no prototipa – Astrīdas Rubenes –, kā arī filmas veidotāju un romāna autores pienesuma. Minētais notikums Ļeņingradā ir nevis autobiogrāfisks, bet māksliniecisks fakts jau Noras Ikstenas grāmatā. Atļauju domāt, ka Astras rīcība ir cīņa par taisnīgumu… Lai gan man kā aktrisei viņas iekšējā motivācijā ir cita oderīte. Un tā nav Astrai pārāk glaimojoša. Tas ir jautājums par to, kas Astru patiešām satrauc? Vai tas, ka pļēgurs, ordeņots Lielā Tēvijas kara invalīds sit sievu? Daļēji jā, bet vai tas ir galvenais motīvs viņas dusmām? Vai nav tā, ka Astru satrauc viņas darbs, viņas panākums, viņas eksperiments! Jaunā ārste ir mākslīgi apaugļojusi sievieti, savu dzīvokļa kaimiņieni, un tas ir Astras ieguldījums nākotnes medicīnā, kas nu var tikt sabojāts. Tas viss – vēlme aizstāvēt vājāko un zināms egoisms, domājot par sevi un savu darbu, – cilvēkā sadzīvo. Jautājums, kas ieņem lielāku vietu telpā, ko sauc par sirdi vai prātu.
Vai kāda izdarīts ļaunums attaisno tam sekojošu tevis izdarītu ļaunumu, ir grūti atbildams jautājums…
Vēl vairāk kā Astras paceltajā āmurītī filmā tas urda izrādē "Debesjums". Vai izvarošana, vardarbība, citu cilvēku uzspiesti noteikumi tavai dzīvei attaisno tevis izdarītu ļaunumu? Lugas galvenā varone Sallija, uz nāvi notiesātā meitene divpadsmit zvērinātajām, kuru rokās lielā mērā ir viņas liktenis, saka – es jau tikai neiebildu (pret sava tā dēvētā līgavaiņa asiņainu rīcību)… Es tikai ļāvu… Ļāva, lai tiek nogalināta meitenīte. Kāpēc? Nu, tās lielās cīņas vārdā pret varas nesējiem, bagātniekiem, uzurpatoriem, sekojot filozofijai – ja kādam kaut kas pieder, tas, visticamāk, jau sen ir atņemts tev… Vienpadsmit gadus mazai meitenītei pirkstā rubīns ar pērlītēm? Jāatņem! Bet vai Sallijas līdzdalība šajā noziegumā attaisno to, ka bērnu no viņas ķermeņa burtiski izsper ar zābaku?
Filmā "Mātes piens" Astra grimst depresijas izraisītā alkoholismā. Kas, jūsuprāt, ir atkarību cēloņi?
Astras un viņas laikabiedru gadījumā – aizliegums kliegt. Kā saka viņas meita Nora – mana māte ir kā zvans bez mēles. Arī šodien atkarību cēlonis ir visdažādākie meli, no kuriem cilvēks mēģina paslēpties. Atkarības ir bēgšana no ikdienas traumām, no rūgtuma, no nespējas tikt galā, no tā, ka varbūt esi runājis, kliedzis, bet neesi sadzirdēts. Atkarībās cilvēks mēģina mierināt sāpes par zaudētām ilūzijām…
Domāt par ilūzijām, tikai mazliet citā aspektā, mudina arī "Debesjums". Lugā, kur 18. gadsimtā nogurdinošs fizisks darbs sievietei liedz pacelt skatu uz debesīm, izskaņā autore darbību pārceļ uz 2061. gadu. Kad neona krāsas kombinezonā sieviete vēl aizvien tīra ledusskapi, gludina veļu, nes smagus pārtikas iepirkuma maisus, Kirkvuda it kā pravieto, ka dzimumu līdztiesība ir tikai ilūzija. Varbūt tā ir Anglijā, bet Latvijā, kur vīrieši var doties pat bērna kopšanas atvaļinājumā, šāds pravietojums atgādina stereotipus, savu laiku pārdzīvojušus priekšstatus.
Varbūt jārunā par kaut kādām reģionālām īpatnībām pasaulē, bet man šķiet, ka tās runas un ņemšanās ap sieviešu līdztiesības jautājumiem Latvijā ir krietni pārspīlētas. Latvija nu nav ne vieta, ne šis ir tas laiks, kad raudāt, lejot feministiskas asaras. Man liekas, ka talantīgām, stiprām, apņēmīgām sievietēm, kādu Latvijā ir pārpārēm, visas durvis vaļā. Zinu, jā, ir atsevišķas vīriešu profesijas, un tur sievietes varbūt izjūt kādu spiedienu, varbūt tā ir, bet es vienmēr esmu uzskatījusi, ka vīriešiem tomēr ir jāieņem galvas pozīcija. Viņi tam ir radīti. Vīriešu uzmanības sadalījums ir citādāks nekā sievietēm, viņi lietas redz lielākā laukumā. Ja arī kādai sievietei ir tādas spējas – brīnišķīgi! Bet Latvijā nu nav nekāda pamata gaudām par sieviešu līdztiesības trūkumu. Varbūt Austrumos ar visiem talibiem un reliģijas specifiku… Pie mums drīzāk varētu runāt par sievišķības atveseļošanu, bet kaut kāda manifestāla kliegšana vispār nav sievišķīga. Tā var tikai zaudēt to skaistumu, kas sievietē ir.
Runājot par skaistumu, kā nerakstītos noteikumos pieņemts, sievietei sabiedrībā allaž jābūt ar frizūru, lakotiem nagiem, gaumīgi tērptai… Bet dažs labs politiķis vīrietis var atļauties televīzijas ekrānā parādīties arī sašņurcis.
Esmu dzīvojusi ne tikai Latvijā (vairākus gadus Argentīnā), bet šo spiedienu – allaž būt savā labākajā formā – mūsu zemē izjūtu īpaši. Šo sabiedrības prasību pēc tik maksimālas sievietes sakoptības, kas jau robežojas ar tādu "izdzīvošanas instinktu", vienmēr un visur būt savā labākajā versijā. Latvietes ar to tīri tehniski tiek labi galā. Bet mums trūkst tā viegluma, pat vieglprātības, kāda piemīt, piemēram, francūzietēm… Ne tikai izskatīties, bet arī justies skaistām. Kad es ceļoju pa Franciju, Luāras upes ieleju, un aplūkojām vienu pili pēc otras ar tās dārziem, es atskārtu, ka man franču dārzi patīk daudz labāk nekā angļu. Man patīk, ka starp ārkārtīgi skaistām rozēm un citiem dižciltīgiem ziediem pēkšņi pa vidu saaugušas rudzupuķes, smilgas… Tas viss veido ansambli, kas izskatās pēc haosa un tomēr tieši šajā dažādībā ir skaistums. Franču piļu dārzos varēja redzēt it kā šķietamu nevērību. Ja tas vītols ir pilnīgi šķībs, gandrīz ar saknēm gāžas ārā, zari nokarājušies aizsedz vai visu ceļu, tad lai tā arī aug! Angļu dārzos viss apcirpts bumbuļos un trīsstūrīšos, visi košumkrūmi tik vienādi, ka vairs nevar pazīt, kas tas īsti par koku vai krūmu. Man patiktu, ja latviešu sievietes atļautos būt kā franču dārzi… Kad pie režisora Aika Karapetjana filmējām "Pirmdzimto", aktieris Kaspars Znotiņš no Jaunā Rīgas teātra pajokoja – nu jā, grūti latviešu sievietēm: jābūt gudrai, izdarīgai, prasmīgai saimniecei, labai mammai, skaistai sievai, skaistākai nekā citiem vīriem, un vēl īstenojušai savus sapņus. Mums, vīriešiem, teica kolēģis, viss vienkārši – nogriez kājām nagus un skaistulis. Es smējos... Bet, jā, ir atsevišķas zonas, kur var teikt, ka vīriešiem ar to gandrīz pietiek.
Pieminējāt faktu, ka dzīvojāt Argentīnā. Kāda pēc tur pavadītiem trim gadiem tagad pēcgarša?
Ja es tobrīd Latvijā turpinātu teātra gaitas, vai būtu bagātāka nekā tagad? Nē. Cita valoda, cita kultūra, citi cilvēki, tāda emocionāla pieredze, kādu, šeit dzīvojot, nebūtu ieguvusi. Latīņ- amerikā ir kā dabā – tēviņi koši, mātītes pelēkākas. Tēviņi izrādās, cīnās par mātītes uzmanību, bet viņas nekur nesteidzas, dzīvo rāmi un tver mirkli. Pārlieku pulkstenī neskatās, nekur neskrien. Ir ko veselīgi pamācīties.
Kādos jaunos darbos jūs atkal redzēsim?
Nacionālajā teātrī Ināras Sluckas režijā top izrāde "La Kritusī". Tā ir atsauce uz Aleksandru Dimā (dēlu). Izrādē ir daudz mūzikas no Džuzepes Verdi un Edgara Mākena. Būšu viena no galvenās varones Violetas Valerī draudzenēm. Bet šobrīd pa vienai vien sērijai "Go3" televīzijā pie skatītājiem nonāk seriāls "Tunelis" ar trešo sezonu.
Televīzijā atgriezies arī seriāls "UgunsGrēks", kur jūs savulaik iejutāties Elizabetes Timmermanes ādā…
Bija tādi laiki, bet, runājot par "Tuneli", tā filmēšana aizvadītajā vasarā un rudens sākumā un iepazīšanās ar seriāla režisoru Ričardu Vitkaitu man bija nozīmīgs notikums. Jo darba ētika un prasības – gan manējās, gan režisora – salējās foršā "ķīmijā". Režisors prata radīt aktieriem vajadzīgo, atbilstošo sazemējumu, jo runa ir par personāžiem cietumā. Viņš bija ļoti prasīgs un pat nepiekāpīgs. Teica – strādājam tā, lai nebūtu kauns. Un man tas ir būtiski.
Jums bijis daudz skaistu lomu. Vai ir kāda, pēc kā ilgojas sirds?
Mana sapņu loma ir Blanša "Ilgu tramvajā". Reti kurā ir tāds dziļu tēmu koncentrāts. Smalkas dzīves sabrukums, vecuma tuvošanās sievietei, nāvīgs nepraktiskums rīcībā ar milzīgu īpašumu, aristokrātija, dvēseliskais pret dzīvniecisko. Vēl Blanšas dzīve pamestībā, bezpajumtē… Un kas ir tā Blanšas pasaule, ar kuru viņa ierodas pie māsas Stellas un kas tiek sagrauta lupatu lēveros? Blanšas lomā tik daudz ko darīt! Nu kā tā var nebūt sapņu loma… Savulaik pie režisores Gaļinas Poļiščukas trešajā sastāvā "Ilgu tramvajā" biju Blanšas māsa Stella. Vienu brīdi spēlēju ar savu dabisko puncīti, kuram virsū bija uzpolsterēts vēl viens, mākslīgais. Gaidīju savu Pāvilu un spēlēju Stellu stāvoklī. Kā Gaļina Poļiščuka analizēja lomas, Blanšu, pārējos varoņus, lugu! Manī tas radījis ļoti lielu vēlmi nospēlēt šo lugu un šo lomu. Bet kas tā būtu par sapņu lomu, ja es zinātu tikai darbojošos personu vārdus, ja nebūtu iedziļinājusies tajā, par ko ir šis stāsts. Un tieši tas mani visvairāk pozitīvi "uzvelk’’. Režisoram, kas ķertos pie šī darba, nāktos ļoti piedomāt, lai atklātu lielās idejas un neiekristu sadzīviskumā. Dažkārt arī teātrī sanāk visu padarīt ļoti sadzīvisku, līdz vienkāršībai. Tā ir mūsu laika tendence. Ir jau jārunā ar cilvēku skaidrā, viņam saprotamā valodā, taču tas nenozīmē, ka lielas un pārpasaulīgas idejas jāpazemina līdz kaut kam vienkāršotam, pat frivolam. Un jautājums ir, kā to savienot? Kā runāt ar skatītāju vienkārši un tomēr par lietām, kas lielākas par tevi pašu?
9.7 °C
