Neilgi pirms Līgo svētkiem apgāds "Madris" laida klajā īpašu grāmatu – "No saknēm uz galotnēm", kuras autori ir pieredzējušais dendrologs Andrejs Svilāns un folkloriste, filozofe Māra Mellēna – ar savāktajiem folkloras materiāliem par kokiem viņa ieved lasītājus gan Pazemē un Viduszemē, gan šaisaulē un aizsaulē.

Tā nu liktenis man lēmis savās lauku mājās dzīvot kaimiņos ar Māru Mellēnu. Protams, ne gluži no bērnības, jo viņa dzimusi Varakļānos, gada vecumā pārcēlusies uz Ķemeriem un tolaik Dzelzavas pagasta "Lejzemniekos" ieradās padzīvot tikai pa vasarām pie savas vecmāmiņas un viņas māsas ģimenes. Taču ceļš kalnā bija jau ierasts, jo tur kādu laiku dzīvoja arī mans draugs un skolasbiedrs Ainārs. Vēlāk, kad Māra apprecējās, viņas vīrs Māris neatteica padomu un palīdzīgu roku saimnieciskos darbos, kuros man kā zēnam vēl trūka iemaņu. Puskilometrs laukos jau nav grūti pārvarams attālums. Tā sākās labo kaimiņu būšana un turpinās jau teju pusgadsimtu.

Māras tēti Jāni Kraukli mūsu ģimenē saucām par dakteri, jo viņš bija bijis kara ārsts un vēl līdz sirmam vecumam pieņēma pacientus. Kad nomira mans vectēvs, kurš arī bija Jānis, gāju līgot pie daktera un biju pārsteigts, ka Mārai pietiek līgodziesmu un omulības visai Jāņu naktij līdz pat saullēktam. Turklāt "Lejzemniekos" nekad nav trūcis jāņabērnu, jo mājasmātes viesmīlība, mierpilnā vide un latviskums radīja gaisotni, kurā svētku laikā vienmēr gribējies atgriezties, lai sajustu dabas briedumu, tautas gara spēku un kopību. To īpašo jutoņu, ko spēj dot cilvēki, kuri ne tikai runā par latviskajām tradīcijām, bet arī tās praktizē.