Ir pagājis nedaudz vairāk par gadu, kopš manās rokās nonāca Kanādā dzīvojošās rakstnieces, dramaturģes, režisores, tulkotājas, pedagoģes Baņutas Rubess manuskripts, tobrīd vēl angļu valodā, ar nosaukumu "Bruno Slept Here" ("Te nakšņoja Brunis" – tulk. no angļu val.). 

Tas stāsta par autores tēvu, pazīstamo trimdas latviešu uzņēmēju un sabiedrisko darbinieku Bruno Rubesu, bet rakstīts par laiku, kad no viņa būtu varējis iznākt pavisam kas cits. Varbūt gluži labs vijolnieks kādā Eiropas orķestrī. Vai – daudz sliktākā, bet ļoti reālā scenārijā – bezvārda līķis neiezīmētā kapā kaut kur Pomerānijā vai Beļģijā.

Tagad spožajā Ievas Lešinskas tulkojumā ar nosaukumu "Te bija Brunis" – "kā ieraksts cietuma sienā," pēcvārdā raksta Baņuta Rubess – tā izlasāma arī latviski. Šī grāmata ir pirmā izdevniecības "Latvijas Mediji" jaunajā sērijā "Latvijas gēns".

Šis ir pēdējais brīdis, kurā atzīties, ka, runājot par grāmatu "Te bija Brunis", esmu absolūti neobjektīva. Esmu stāvējusi klāt pie tās izdevuma latviešu valodā no pirmā līdz pēdējam burtam; ja atradīsiet grāmatā kādu kļūdu, tā pasprukusi garām manām acīm. Taču jums nav jātic man, kad saku – šī grāmata ir līdzvērtīga Žauma Kabrē "Es atzīstos", kuras gandrīz deviņsimt lapas atstāja latviešu lasītājus satriektus un apžilbinātus pirms pieciem gadiem – daudz nevainīgākā laikmetā, nekā piedzīvojam šodien. Jums ir iespēja pašiem atklāt, pie kā var novest pusaugu meitenes gluži nejauši izmests teikums: "Bet, Bruni, vai tu tiešām neredzi auras?" Piemēram, pie tā, ka šādiem apstākļiem pilnīgi nesagatavots pusaudzis, dzīvs un saglabājis garīgo veselību, iziet cauri, iespējams, nežēlīgākajam karam cilvēces vēsturē. Piemēram, pie tā, ka gandrīz 80 gadus vēlāk viņa jaunākā meita, kuru tēvs bērnībā ķircinājis, sakot, ka viņa reiz uzrakstīs viņam veltītu grāmatu, nolemj to tiešām izdarīt, kaut vienmēr šai domai pretojusies.