Tu vēl neesi galā ar savu dzīvi – nav apustuļa vai cita kristiešu svētā vārdi, bet gan Jāņa Vanaga meitas atziņa, lai atjaunotu tēva viscaur tumšas krāsas garderobi košākos toņos. It kā sadzīviska situācija, bet laikā, kad Latvijas luterāņu baznīcas galva pēc trīsdesmit diviem kalpošanas gadiem ir pieņēmis lēmumu nolikt arhibīskapa zizli, tomēr jēdzieniski daudz ietilpīgāka. Patlaban viņš gatavojas pēdējam Ziemassvētku sprediķim savā amatā. Nez, ko tas vēstīs?

Diena, kad notiks Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskapa amata nodošana pēctecim, ir noteikta. Izvēlēts nākamā gada 29. augusts – tas pats datums, kad savulaik amatā tika iesvētīts pats Jānis Vanags. "Lai nu Dievs dod nodzīvot līdz augustam, tad būšu pirmais arhibīskaps Latvijas luterāņu baznīcas vēsturē, kas nodos zizli un kalpošanu tālāk sakārtotā, dabiskā veidā," viņš nosaka.

Nav pārspīlēts, jo visiem līdzšinējiem arhibīskapiem tas nav bijis lemts. Bīskaps Kārlis Irbe atkāpies, protestējot pret to, kā valsts izrīkojusies ar vācu draudzi; viņa pēcteci Teodoru Grīnbergu no Latvijas deportēja gestapo; nākamo – Gustavu Tūru no amata "izbalsoja". Iecerētais pēctecis nomira vilcienā ceļā uz Ungāriju pēc bīskapa svētības; viņa sekotājs Jānis Matulis aizgāja aizsaulē, būdams amatā; Ēriku Mesteru atmodas laikā no amata gāza kustība "Atdzimšana un atjaunošanās" un Kārlis Gailītis traģiski gājis bojā autoavārijā.

Vai nebija grūts lēmums, jo jādomā – ko pēc tam?

"Svētdienas Rītā" lasīju joku. – Ko tu darīsi, kad aiziesi pensijā? – Pirmos sešus mēnešus sēdēšu savā šūpuļkrēslā un nedarīšu neko. – Un ko pēc tam? – Nu tad sākšu šūpoties. Uzreiz neaptvēru, kādēļ mani amerikāņu draugi par to tā priecājas, bet tad sapratu, ka angļu valodā "start rocking" nozīmē sākt ne tikai šūpoties, bet arī uzdzīvot.