Reizēm attiecības vienkārši neizdodas. Un ir jāiet katram savs ceļš. Bet kā izšķirties tā, lai nesāpinātu bērnus? Ja ir sakrājies aizvainojums pret partneri, ja šķiršanos pavada sāpes, skumjas… Kā šīs sakāpinātās emocijas neienest atvases priecīgajā bērnībā?

Komentē sistēmiskās ģimenes psihoterapijas speciāliste Liene Stālmane

Vecāku šķiršanās rezultātā parasti tiek izjaukta bērna ikdienas rutīna, ierastā kārtība. Lielākoties bērns vairs nesatiek vienu no vecākiem tik bieži kā agrāk, dažkārt arī dzīvesvieta var būt cita, un ir vajadzīgs laiks, lai to pieņemtu, lai pie tā pierastu. Taču emocionāli visgrūtāk ir tad, ja vecāki savstarpēji ir naidīgi, notiek cīņas, vainošana, tiek ieņemtas aizsardzības pozīcijas. Šajā juceklī var nepamanīt bērna jūtas. Mazajam cilvēkam nereti netiek izskaidrots viņam saprotamā valodā, kas notiek – bieži vien vecāki nemaz nezina, kā to darīt. Bērni var būt neziņā un milzīgā apjukumā – viņi piedzīvo, ka vecāku attiecības izirst, zūd mīlestība. Līdz ar to zūd arī drošības un stabilitātes sajūta.