Pirms aptuveni desmit gadiem biju pārsteigta par atklātību, ar kādu mans bijušais skolasbiedrs publicēja vietnē "Facebook" foto, kurā bija redzama strīda karstumā izārdīta istaba, ko "rotāja" apgāzts galds un citas trača liecības. Viņš arī pievienoja komentāru, ka viņam pašam tā dzīvot nepatīkot, bet sievai acīmredzot vajagot tračus. Pēc kāda laika šo ierakstu dzēsa, tomēr atmiņā tas palika, jo šķita pārāk atklāts sociālo mediju glancētajai ikdienai. Mūsdienās šādi ieraksti sociālajos tīklos vairs nav nekas pārsteidzošs.

Piemēram, vietnē "Twitter" ir lietotāji, kas ar saviem īstajiem vārdiem un uzvārdiem, tātad neslēpjoties aiz pseidonīmiem, detalizēti un diezgan fizioloģiski stāsta gan par savu ceļu uz slaidāku augumu, gan cīņu ar mentālās veselības problēmām, gan par dzīvi kopā ar smagi slimu bērnu. Tiek atklātas detaļas, ko īstajā dzīvē bieži vien nezinām pat par personiski pazīstamiem cilvēkiem, bet, lūk, par svešiem, pateicoties tīmeklim, zinām.

Vai sociālie mediji ir nojaukuši privātuma robežas un kāpēc daļa cilvēku ir gatavi tik ļoti atklāties tīmeklī? To jautāju gan pētniekiem, gan pašiem tvītotājiem.

Latvijas Universitātes profesors, sociālpsihologs Ivars Austers uzskata, ka motivācijas publiski atklāties var būt dažādas: "Pirmkārt, jau vispār, ja kaut ko publicējam sociālajos medijos, ir vēlme, lai kāds to lasītu, novērtētu un par to runātu."