Vējš kļūst arvien stiprāks un biežāk iegriežas no ziemeļiem. No debesīm krīt aukstas lietus lāses kopā ar krusu un pirmajām sniega pārslām. Grāvji pildās ar ūdeni. Taču tas nenozīmē, ka meža īpašniekam mežā vairs nav ko darīt. 

Mežkopis Gatis Gūtmanis, kurš, starp citu, nāk no senas mežkopju dzimtas un apsaimnieko vairāk nekā 100 hektāru meža, kā arī strādā Valsts meža dienestā par mežzini, teic, ka vēl joprojām var paspēt jaunaudžu agrotehnisko kopšanu. Vēlāk ziemā uz kociņiem var nogulties zāle, ko pie zemes spiež sniega sega.

Jaunos kociņus sameklē ar mietu

Zāli ap dažus desmitus centimetru garajiem kociņiem vajag nevis nomīdīt, bet noliekt ar… mietu, iesaka mežkopis.

“Tā jocīgi izklausās, kad iesaka uz jaunaudzi doties ar mietu rokā. Bet tas ir ērti, jo darbojoties nenolīkst mugura. Ja darbu veic divatā, tā šķiet kā pastaiga, nevis darbs. 

Ideja ir pavisam vienkārša. Tagad – vēlu rudenī – zāli ir viegli noliekt. Mēģinot to nomīdīt, vispirms jānoliecas un jāsameklē stādiņš, tikai tad var zāli piemīdīt, neriskējot nobradāt pašu stādiņu. Toties ar mietu zāli pašķir un ar to pašu mietu pieliec. Ja zāli skāris kailsals, tā vienkārši sadrūp,” stāsta Gatis Gūtmanis.