Aprīlī Nacionālajā botāniskajā dārzā Salaspilī cita pēc citas uzplaukst karaliskās jeb lielziedu pelargonijas, kas ir populāras daudzu puķu mīļotāju vidū. Dārznieces Anitas Gavričas pārziņā ir šo karalisko ziedu kolekcija ar 27 šķirnēm.

Nacionālā botāniskā dārza viens no galvenajiem uzdevumiem ir veidot un uzturēt dzīvo augu kolekcijas un ekspozīcijas kā zinātniskās izpētes, saglabāšanas, sabiedrības izglītošanas objektus. Viena šīm kultūrām ir pelargonijas, kas Latvijā tika ievestas no Dienvidāfrikas, ASV, Austrālijas ar lielāko Eiropas valstu firmu starpniecību, kur notiek lielākais selekcijas darbs. 

Botāniskais dārzs pelargoniju audzēšanai nopietnāk pievērsās pagājušā gadsimta 80. gados, kā galveno uzdevumu izvirzot parādīt pelargoniju dažādību un plašākas lietošanas iespējas gan individuāliem audzētajiem, gan lielākām puķu audzētāju saimniecībām. Karalisko pelargoniju kolekcija sākta veidot 2002. gadā, kad no Nīderlandes iegādāti pirmie augi.

Lieli ziedi košās krāsās

Pelargonijas dzimtene ir Dienvidāfrika – ap Labās Cerības ragu, bet Eiropā introducētas XVIII gadsimta sākumā. Savvaļā uzskaitīts ap 250 sugu un vairāki tūkstoši sugu un hibrīdu. Tulkojumā no grieķu valodas pelargos nozīmē “stārķis”, tā norādot, ka augu īpatnējie garenie augļi līdzinās stārķa knābim.

Lielziedu pelargonijas (Pelargonium grandiflorum) no citiem pelargoniju veidiem atšķiras ar lapu formu un salīdzinoši lieliem – 4–6 cm diametra – ziediem. Tie ir klaji vai puspildīti, dažādās krāsās: sarkani, rozā, balti, tumši violeti, gandrīz melni vai plankumaini ar tumšāku vidusdaļu vai tumšāku plankumu uz katras ziedlapas. Krāšņās pelargonijas ir nedaudz kaprīzākas par citām pelargonijām, atšķiras audzēšanas īpatnības, kā arī ziedēšanas periods ir īsāks.