Pirti latvietis dēvē par ķermeņa un dvēseles svētnīcu. Latvijā pirts ir cieši saistīta ar dabas veltēm un tautasdziesmām – to dēvē par tradīciju kopumu ķermeņa attīrīšanai, aizsardzībai, dziedniecībai, veselības uzturēšanai, labsajūtai un garīgai sevis sakārtošanai, unikāli lietojot augus karstuma un mitruma ietekmē.

Arheoloģiskajos izrakumos atrastās sakrautās akmens krāsnis no 8. un 9. gadsimta liecina par to, ka pirtis pazīstamas jau ļoti sen. 

Pirmās rakstītās ziņas par Daugavas lībiešu pirti sniedz Livonijas hronika ap 1196.–1198. gadu.16. gadsimtā vācu rakstveži hronikās rakstījuši: ,,Latvieši ir dīvaini ļaudis, sadzen visus tumšā karstā istabā un sit ar žagariem. Un tos latviešus nekas neņem, miesā un garā tie aizvien stipri un veseli.’’