Zaķskābenes jeb zaķkāposti mežā, krūmājos atrodami no pavasara līdz rudenim. Ne pa vienam tie aug, bet klājienā. Pēc saullēkta to lapiņas atveras, pēc saulrieta sakļaujas un arī, sajutušas lietus lāšu un spilgtu saules staru pieskārienu. '

eža zaķskābeņu (Oxalis acetosella) lapiņas pēc noplūkšanas ilgi saglabājas svaigas un turpina augt, tāpēc tās nereti sauc par ilgdzīvotājām. Parasti zaķskābenēm ir trīs lapiņas, bet, ja atrod kādu ar četrām, to uzskata par laimi nesošu, tāpēc izkaltē un saglabā.

Kas zaķskābenēs vērtīgs

Zaķskābeņu lapiņu sastāvā ir daudz C vitamīna (jaunās lapās pavasarī 0,07%, rudenī ap 0,15%), A vitamīns, organiskās skābes (skābeņskābe, dzintarskābe, ābolskābe, vīnskābe, fumārskābe, citronskābe), dzelzs, cinks, kālijs un citas vērtīgas vielas.

Lietojums dziedniecībā

Tautas medicīnā zaķskābeni – lapas, saknes un to sulu – izmanto kā urīnu un žulti dzenošu, organismu spēcinošu līdzekli. Agrāk meža zaķskābeni lietoja arī dzemdes asiņošanas apturēšanai, brūču dziedēšanai, sāpīgu mēnešreižu un diatēzes gadījumā, kā sirds-asinsvadu sistēmu stiprinošu līdzekli. To ieteica lietot pie cingas jeb ilgstoša C vitamīna trūkuma organismā.