No gārsām, kas savu garo sakņu dēļ ir grūti iznīdējamas nezāles dārzā, var pagatavot gan salātus, gan kotletes, tās var pievienot zupām, sautējumiem un salātu mērcītēm. Gārsas var skābēt tāpat kā kāpostus, var kaltēt, lai ziemā kā garšaugu pievienotu ēdienam. Jāiet tik uz dārzu un tās jāsaplūc!

“Gārsas satur daudz C vitamīna, arī olbaltumvielas, kalciju, fosforu, dzelzi, mangānu, varu, titānu, boru un citas vērtīgas vielas,” uzskaita pedagoģijas doktore, savvaļas augu izzinātāja un dabas studijas Skara vadītāja Vaira Kārkliņa. Pērn klajā nāca viņas sarakstītā Savvaļas augu virtuve. Otrā grāmata, kas šajā tematikā palīdzēs orientēties visiem interesentiem. 

“Savvaļas augos ir vismaz desmit reižu vairāk derīgu vielu nekā kultūraugos, turklāt tiem ir citāda garša nekā kultūraugiem. Lai organismu nodrošinātu ar nepieciešamajām minerālvielām, ieteicams uzturā iekļaut arī to, kas neaug dobēs, sākot ar priežu pumpuriem un beidzot ar mežrozītēm un pīlādžiem.”

Kad lūdzu raksturot svaigas gārsas garšu, savvaļas augu pazinēja to pielīdzina burkānu un selerijas saknes garšai. “Kādam tā varbūt nepatīk, taču attieksme mainās, uzzinot, cik daudz vērtīga satur gārsas un ko labu dod veselībai,” uzsver Vaira Kārkliņa. “Gārsas uzlējumam piemīt pretiekaisuma un organismu tīroša iedarbība. To, piemēram, lieto, lai šķīdinātu sāļus, kas nosēdušies uz kāju pirkstu un ceļgalu locītavām, kā arī lai mazinātu podagras iedarbību.”

Lai pagatavotu uzlējumu, trīs tējkarotes sasmalcinātu gārsu liek krūzē, saberž, lai izdalītos sula, un aplej ar divām glāzēm istabas temperatūras ūdens. Aptuveni 12 stundu nostādina, pēc tam uzlējumu lieto pa pusglāzei pirms katras ēdienreizes. “Saberztu gārsas lapu apliešanai var izmantot arī ābolu sulu. Tā veido skābu vidi un no auga izvelk citas vielas nekā ūdens,” iesaka Vaira Kārkliņa.