Cittautu tradicionālie ēdieni palēnām iekaro arī mūsu virtuvi, un ir tik jauki tāpat vien uzrīkot kādas tematiskās pusdienas vai kavēties atmiņās par pērnajiem braucieniem un domāt – kurp doties šogad. Kā būtu ar Spāniju? 

Gastronomiskie meklējumi

“Spānijā esmu bijusi vairākkārt un, šķiet, Barselonā pirmoreiz pagaršoju paelju. Dzirdēts un lasīts par šo ēdienu pirms tam bija daudz, bet neteikšu, ka tā bija vislabākā, visīstākā, visbagātīgākā paelja. Taču ar katru reizi gastronomiskais piedzīvojums kļuva interesantāks. Viena no garšīgākajām tepat Latvijā ir pavāra Havjera Garsijas, spāņu izcelsmes meksikāņa, gatavotā paelja,” stāsta Ilze Veisbārde, pavārgrāmatas "Ēd laimīgs" autore. Kā jebkur, arī Spānijā katra saimniece savu recepti pilnveido un atrod, kas savējiem garšo vislabāk.

Kopīga gatavošana

Starp citu, paelju spāņi mēdz gatavot kopā visa ģimene, un katrs pieliek roku ēdiena tapšanā. Paelja ir spāņu ēdiens, kas tiek gatavots un pasniegts lielā panna ar diviem rokturiem. Pie tās, kad uzliek pannu galdā, pulcējas saime. Tas ir kopīgs ģimenes pasākums.

Paeljas nosaukums radies no latīņu vārda patella, kas nozīmē “panna” vai “trauks”. Spāņi šo ēdienu uzskata par kultūras mantojumu. Tas apvieno gan romiešu, gan arābu virtuves tradīcijas. Rīsi ir arābu pasaules ēdiens. Viņi Andalūzijā ienāca no austrumiem. Visas skaistās celtnes ir arābu mauru būvētas. “Arābi arī sāka Valensijā audzēt rīsus. Tajā reģionā ir viena lagūna, kur rīsiem ir īpaši labi augšanas apstākļi. Rīsu audzēšanai ir sava specifika, jo trīs mēnešus vajag mitrumu, tad vienu mēnesi – sausumu. Esot Šrilankā, uzzināju, ka tur labā laikā rīsu ražu novāc pat trīs reizes gadā,” zina stāstīt Ilze Veisbārde.