Kurš gan no mums nav nodevis asinsanalīzes vai nesis uz laboratoriju vienreiz lietojamo trauciņu ar urīnu vai fēču paraugu, bet pēc tam, saņemot rezultātus, bažīgi pētījuši, vai visi rādītāji ir normas robežās, tas ir, iekļaujas references intervālā, un vai tikai pie kādas ailītes neparādās nodevīgā uz augšu vai leju vērstā bultiņa, kas norāda uz kaut kādām izmaiņām. Kādām? To var pateikt tikai ģimenes ārsts vai speciālists.

Normas robežas var atšķirties

Analīžu rezultāti atspoguļo dažādus bioloģiskos procesus, kas notiek cilvēka organismā. Pēc analīžu rezultātiem var spriest, kā funkcionē dažādi orgāni vai orgānu sistēmas, piemēram, nieres, aknas, vairogdziedzeris un citas. Savā ziņā dažas analīzes var nosaukt par slimību diagnostiskiem marķieriem. Katrā analīžu rezultātā obligāti tiek norādītas tā sauktās normas, precīzāk – references intervāli.

“Lai aprēķinātu references vērtību, tiek veikti apjomīgi pētījumi, iesaistot tajos skaitliski lielas populāciju grupas. Pētījumu dalībniekiem pēc vienotas procedūras un standartizētām prasībām tiek veiktas analīzes. Iegūtos rezultātus statistiski apstrādā un nosaka minimālo un maksimālo robežu, kas arī ir references intervāls. Dažādām iedzīvotāju grupām – vīriešiem un sievietēm, bērniem, pusaudžiem, pieaugušajiem, senioriem, reizēm pacientiem ar hroniskām slimībām – šie references intervāli ir atšķirīgi. Piemēram, jaundzimušajiem un zīdaiņiem tie var atšķirties pat pa mēnešiem,” stāsta Centrālās laboratorijas valdes locekle, Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore Jeļena Storoženko. Viņa norāda, ka