Šoreiz saulainā rudens dienā braucam ciemos pie Zaigas Katrevičas ģimenes uz viņas ainavisko dārzu Tumes pagasta Rojās. Pirmās mūs sagaida ģimenes trīs jaunākās atvases ar vistiņām rokās. Īsta lauku idille!

“Īpašumu iegādājāmies pirms pieciem gadiem. Vienu brīdi dzīvojām dzīvoklī, līdz sapratām, ka vajag māju ar zemi, kaut ko savu, kā jau tipiskam latvietim. Svarīgi arī bija, lai bērni var augt plašumā, svaigā gaisā pie dabas. Arī agrāk neesam bijuši pilsētnieki – vīrs ir no Dundagas puses, es no Lestenes. Ja jāizvēlas ēst taisīt vai bietes ravēt, es izvēlos otro variantu,” smaidot teic Zaiga. 

“Kad atnācām uz šejieni, dārza nebija. To pamazām radīju pēc savām izjūtām. Tas nenoliedzami ir mans izpausmes veids, jo patīk sakopta vide. Pie mājas toreiz auga milzīgas tūjas un mazas egles. Tūjas un citi skujeņi nav īsti mani augi, tāpēc daļu likvidēju. Man patīk ziedošs dārzs, ko veidoju no viengadīgām un daudzgadīgām puķēm. Parasti ar nepacietību gaidu pavasari, lai vērotu, kā viss lēnām dīgst, plaukst un sāk zaļot. Skujeņi ir zaļi visu gadu, un tas šķiet drusku vienmuļi,” viņa turpina.

Dēliem ozolus izaudzē no zīlēm

Iepazīšanos ar dārzu sākam no dīķa puses, kas bērnu drošībai un mammas sirdsmieram rūpīgi apjozts ar žogu. Te dzīvo dīķa attīrītāji – amūri, kas ēd visus ūdensaugus un tā palīdz dīķim neaizaugt. Vienīgi ūdensrozes nevar audzēt, jo tās tiktu apēstas.