Bebru medības ar suņiem ir viens no azartiskākajiem un sarežģītākajiem medību veidiem, kādi tiek piekopti Latvijā.

Nosaucot šķirnes, kas vislabāk ir piemērotas bebru medībām, būtībā mēs uzskaitām tos suņus, kas ir radīti visu alās mītošo dzīvnieku medīšanai. Tomēr bebru medībām ir sava specifika, ar kuru suņi nesaskaras, medījot lapsu, jenotsuni vai āpsi. Papildu drauds un apgrūtinājums ir ūdens.

Bebru mājas jeb alas konfigurācija var būt sarežģītāka, nekā domā mednieks. Daļa eju var atrasties zem ūdens, pat ja grāvis vai dīķis ir nolaists maksimāli un visas ieejas un izejas ir vaļā.

Tiek uzskatīts, ka pats bīstamākais no alu dzīvniekiem ir āpsis, taču, arī cīnoties ar bebru, suns var noslīkt applūdinātā ejā, aizķerties ar siksnu aiz kāda koka vai vienkārši ciest no bebra zobiem un noasiņot. Bebra kodumi ir dziļi un dzīst ļoti slikti.

Alu suņu šķirnes vieno visaptverošs medību azarts, niknums pret medījumu, uzstājība un uzcītība jeb, vienkāršāk sakot, spīts. Alu suņiem tādiem jābūt, jo tiem ir jāiet pazemē, pilnīgā tumsā jāstājas pretī neredzamam, bet ļoti niknam ienaidniekam, kas cīnās par savu dzīvību. Tur jābūt tērauda gribai un milzīgai pašaizliedzībai.