“Mēs dzīvojam nekurienes vidū,” smaidot saka Laura. Pirms sešiem gadiem viņa ar bērniem un vīru, ar kuru šobrīd gan vairs nav kopā, no Ķekavas pārcēlās uz Zaļeniekiem: “Ar bijušo vīru devāmies katrs savu ceļu, taču attiecības saglabājās cieņpilnas un draudzīgas.” Laura tagadējās mājas sludinājumu pavisam nejauši pamanīja vietnē “Facebook”. Mājai ir sena vēsture – tā celta tālajā 1804. gadā: “Aizbraucām to apskatīties, un jāatzīst, ka ēka izskatījās diezgan slikti. Uzreiz bija skaidrs, ka būs jāiegulda milzīgs darbs, lai visu sakārtotu. Bet bija ļoti spēcīga sajūta, ka tā ir īstā vieta, kur dzīvot.” Sākums, kā atzīst Laura, bija izaicinājumu pilns: “Iekšā nebija ne ūdens, ne labierīcību. Par laimi, ievācāmies vasarā – tas visu nedaudz atviegloja. Pie mājas ir dīķis, un pirmo gadu stiepām ūdeni no tā, drēbes mazgājām ar rokām. Es tobrīd gaidīju ceturto bērniņu.” Dzīvesvietas maiņa sakrita ar kovidlaiku: “Bērni nebija jāved uz skolu, mēs dzīvojām laiski kā tādi runči. Jāatzīst, ka dzīve pilsētā man radīja trauksmi, bet šeit, laukos, ir pilnīgs miers – izteikts kontrasts. Šai vietai visi esam ļoti pieķērušies.”