Vienas no ēdamajām sēnēm, kuras jau no bērnības daudziem ierādītas,  ir bekas. Vienīgā indīgā beka – velna beka Latvijā ir pārāk reti sastopama, bet dažas citas rūgtuma dēļ var sabojāt mērci. 

Bekām jeb stobriņu sēnēm zem cepurītes ir stobriņu slānis, kurā veidojas sporas. Augļķermeņi parasti ir mīksti. Mikoloģe Inita Dāniele stāsta, ka pie mums aug daudz dažādu beku sugu, bet starp tām ļoti indīgu nav. Ar rūgtu garšu ir žultsbeka un arī vairākas citas, bet tās jāiemācās pazīt. “Visas mums pazīstamākās bekas, izņemot raganu beku, var cept bez vārīšanas,” skaidro mikoloģe. 

“Beku sugas savā ziņā varbūt ir vienkāršāk iemācīties. Tās ir populāras un daudziem garšo, lielas un skaistas. Nevajag salasīt milzīgu apjomu, jo vienam cilvēkam pietiks ar 2 palielām, tīrām bekām,” uzsver Diāna Meiere, piebilstot, ka pasaulē ir dažādas indīgas bekas, pie mums arī dažkārt parādās kāda neparastāka suga, tomēr ikdienišķs sēņotājs ar šīm bekām nez vai saskarsies. 

Svarīgi

Vārīšanu pirms cepšanas parasti veic vāji indīgām sēnēm vai tādām, kurām ir kāda nepatīkama piegarša vai sīvums. Pavisam indīgām sēnēm, protams, nekāda vārīšana nepalīdzēs.