No facēlijas iegūtais medus ir ar patīkamu smaržu un labu garšu – līdzvērtīgs liepu medum. Tas kārēs nekristalizējas, tādēļ to var izmantot bišu ziemas barībai. Bez nektāra no facēlijas bites iegūst arī putekšņus, tie ir zilā vai zili violetā krāsā.

Facēlija (Phacelia tanacetifolia Benth.) Latvijā ir kultūra svešzemniece, jo Latvijā dabiskos apstākļos tā nav sastopama. Lielākā sugu daudzveidība savvaļā ir Ziemeļamerikā un Dienvidamerikā. Eiropā visplašāk ir izplatīta parastā facēlija, bet kopumā pazīstamas līdz 200 facēliju sugas. Latvijā to audzē jau sen, publikācijas par tās izmantošanu galvenokārt biškopībā atrodamas 20. gs. vidū. Facēlija ieņem vadošo lomu starp kultivējamiem nektāraugiem, jo tās izmantošana ievērojami kāpina ikvienas dravas ražību.

Morfoloģiskās pazīmes un bioloģiskās īpašības
Facēlija ir viengadīgs skarblapju dzimtas lakstaugs, kas sasniedz līdz 90 cm garumu. Tās stumbrs ir labi attīstīts, zarains, pie pamata koksnains, klāts ar asiem matiņiem. Vienam labi attīstītam augam var būt līdz 20 sānzariem, uz kuriem ir daudz ziedu čemuru. Lapas sakārtotas spirāliski, plūksnaini šķeltas vai dalītas, plūksnu mala robaina.

Ziedi ir uz īsiem ziedkātiņiem ar piecām saaugušām vainaglapām, veidojot garu vainaga stobriņu. Ziedi ir gaiši zilā vai zili violetā krāsā, sakopoti daudzziedu vārpveida ziedkopās (čemuros). Spēcīgākā ziedkopa ar lielākiem ziediņiem veidojas uz galvenā stumbra, bet uz sānu zariem tās ir mazākas. Katrā ziedkopā var būt 40–50 ziediņu, kur katrā ir pa piecām putekšnīcām. Ziedputekšņi ir tumši violetā krāsā. Auglis ir brūna olveida pogaļa.

Vienā gramā ir līdz 700 sēklu, bet 1000 sēklu masa ir ap 2,5 gramiem.

Facēlijas augšanas prasības un agrotehnika

Facēlija nav izvēlīga augsnes īpašību ziņā. To var audzēt dažādās vietās: piedravas lauciņā, augļkoku rindstarpās, piemērotos, neapgūtos laukos netālu no dravas, izmantot kā starpkultūru, zaļmēslojumu u. c.