Bērzs Latvijas privāto īpašnieku mežos ir valdošā koku sugu, kas pamatā saistīts ar šo mežu izcelsmi, – lielākā daļa privāto mežu veidojusies, aizaugot bijušajām lauksaimniecības zemēm. Par to, vai Latvija tiešām kļūst par “bērzu zemi” un kā bērzus audzēt saimnieciski pamatoti, uz sarunu aicinājām LVMI "Silava" vadošo pētnieku Kasparu Liepiņu.

“Privātie meža īpašnieki redz, ka no bērza cirsmas var dabūt to pašu vai vēl lielāku naudu, ko no skujkokiem, un cer, ka pēc mežaudzes nociršanas bērzi tur ieviesīsies dabiski. Tomēr visbiežāk tā nenotiek,” norāda "Silavas" vadošais pētnieks. Pēc lapukoku mežaudzes nociršanas tā dabiski atjaunojas ar atvasēm, ko parasti veido apse un baltalksnis, bet ne bērzs. Bērzs atjaunojas ar sēklām, un, lai tas varētu iesēties izcirtumā, nepieciešams sagatavot augsni, lai sēklām būtu vieglāk uzdīgt un sējeņus nenomāktu lakstaugi un strauji ataugošās koku un krūmu atvases.

Stādīšana – efektīvākā bērzu atjaunošanas metode

Vērtīga sortimenta ieguvei nepieciešami kvalitatīvi stumbri – taisni, bez resniem zariem. Dabiski atjaunojušajās, nekoptās bērzu audzēs bieži ir daudz līku, zarainu koku ar dubultām galotnēm un padēliem (vertikāli augošs resns koka zars – savulaik izveidojusies dubultā galotne, kam augšana laika gaitā nomākta), kas būtiski samazina finierkluču iznākumu.