"Ja kāds man agrāk to teiktu, smietos, bet tagad..." domīgi novelk Edijs Vārpsalietis, kurš, atjaunojot vecvectēva īpašumu Latgalē, juties tā, itin kā senči no mākoņa maliņas pastumj, lai darbi veiktos labāk.

Un kā lai skaidro, ka, dzimušam un augušam Jūrmalā, viņu vai vilktin vilka savas ģimenes jauno mājvietu nolūkot tieši šeit – Turku pagasta "Jaunrubeņos".

Tiesa, bērnībā Edijs vasaras pavadījis netālajā Rudzātu pagastā pie vecāsmammas un vecātēva no mammas puses. ""Jaunrubeņi" ir mana vecvectēva pa tēva līniju mājas, celtas 1937. gadā Ulmaņa laikā. Kad tolaik zemniekiem deva kredītu, bija prasība, lai jaunais nams tiek būvēts plašs, ar augstiem griestiem," viņš skaidro. Turpat blakus atrodas no laukakmeņiem celta kūts, kur turēja lopus. Vecvectēvs saimniekojis prasmīgi, ne velti saimniecība atzīta par paraugu citām. Taču tad atnācis 1941. gads, kad izsalis viņa stādītais ābeļdārzs, bet līdz ar kara beigām savu saimniecību nācās atstāt, jo bija jābēg no padomju okupācijas varas otrā uzlidojuma.

Mājā iemitinājās "istrebiķeļu" atvases – māsa un brālis –, kuri, kā par brīnumu, to pat nosiltināja ar fibrolītu un ierīkoja iekštelpās labierīcības. Kūts bija nodota jaunlopu audzēšanai.

Pēc neatkarības atjaunošanas īpašnieki, kas bija aizceļojuši līdz ASV un tur apmetušies uz dzīvi, saimniecību atguva. Nevarot to savā starpā sadalīt, nolēma pārdot kaimiņam. Būdams praktiskas dabas cilvēks, viņš atļāvis, lai znots, kas nodarbojās ar labības audzēšanu, dzīvojamo māju izmanto graudu glabāšanai. Par labu ēkai tas nenāca, jo kļuva par paradīzi pelēm un žurkām.

Pa to laiku Doļģu-Vārpsaliešu ģimene, kas dzīvoja savā dzīvoklī Jūrmalā, bija sakuplojusi ar trīs atvasēm un Edijs ar sievu Evitu nosprieda, ka pienācis īstais brīdis lūkot, kā sacīt jāsaka, pēc sava kaktiņa, sava stūrīša zemes.