Pasaules čempionāts hokejā sasniedzis savu ekvatoru, tāpēc var novērtēt, kā tad zviedriem veicies ar tā rīkošanu. Jāsaka, kā ir, brīžiem te iet kā pa bedrainu lauku ceļu.

Drošība pirmajā vietā

Viņdien ar kolēģiem mediju centrā rēķinājām, cik tad katram žurnālista karjerā sakrājies to hokeja pasaules čempionātu. Izteikts līderis ir sporta skribentu vecmeistars Jānis Matulis, kuram cipars jau no ceturtā desmita. Tāpat secinājām, ka mēs ar viņu Stokholmā esam vienīgie no savas cunftes brāļiem un māsām, kuri strādāja arī Latvijas pirmajā elites grupas turnīrā 1997. gadā Somijā. Ko ar to vēlējos teikt? Tikai to, ka varu droši salīdzināt un novērtēt čempionāta gaisotni, darba apstākļus, arī saimnieku attieksmi pret līdzjutējiem. Tieši par pēdējo punktu ir lielākās pretenzijas. Pirmais pārsteigums čempionāta viesiem bija striktie noteikumi par līdzņemamajām lietām. Skaidrs, ka uz dižpasākumiem ar paunām neviens neiet, jo iekšā netikt, taču šī ir pirmā reize, kad hallē neielaiž pat ar gana populārajām jostas somiņām, kurās ērti, piemēram, salikt biļetes, dokumentus, telefonu un citus sīkumus. Arī neliels, kaklā uzkarams maciņš ir stop zīme. Vai nu saliec visu kabatās, vai nodod mantu glabātavā, par to, saprotams, samaksājot. Pirmajās čempionāta dienās to veikli izmantoja arī apkārt esošo krogu