Jau 16 gadi aizritējuši kopš 2009. gada Eiropas čempionāta basketbolā, taču tās vasaras notikumi daudziem sporta draugiem joprojām spilgtā atmiņā. Latvijas izlase uz Poliju devās ar motīvu "tagad vai nekad". Viss beidzās ne tikai ar netikšanu ārā no grupas, bet arī publisku skandālu, kas atklāja, cik ārkārtīgi neprofesionāla bija sportistu uzvedība brīvajā laikā. 

Automātiski arī "tagad vai nekad" tika padarīts par nekam nederīgu un pat kaitniecisku. Gaumes jautājums, no mārketinga viedokļa sauklim nav ne vainas, sportā parasti ir svarīga tikai šodiena – pagātnes lauri nepalīdzēs, nākotnes iespējas vari tikai zīlēt. Jā, pašpārliecinātība nav īstais sabiedrotais, bet Latvija toreiz varēja spēlēt zoli – Andris Biedriņš, labākajos gados Jānis Blūms, Kristaps Valters, Kristaps Janičenoks, Armands Šķēle, veterāns Uvis Helmanis, pēc diskvalifikācijas izsalcis Kaspars Kambala. Treneru sastāvs ne tik pārliecinošs, taču lietuvietis Ķēstutis Kemzūra jau bija vadījis ambiciozo Maskavas apgabala "Himki" un uzreiz pēc Latvijai neveiksmīgā turnīra tika iecelts par Lietuvas izlases galveno treneri, gadu vēlāk pārvedot bronzu no Pasaules kausa. Tātad viņu nevar saukt par tukšo lozi. Pēc publiskās netīrās veļas mazgāšanas varēja secināt – komandai bija forma, bet ne saturs.