Vai tad jūs, hokejisti, spēsiet to pavilkt – nolemjot uzsākt fizioterapijas studijas, Krišs Grundmanis un Roberts Jekimovs dzirdējuši arī skeptiskus viedokļus. Taču ar lielu apņēmību un sportistiem raksturīgu darba ētiku viņi mērķi sasniedza, šoziem absolvējot RSU Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmiju ar fizioterapeita grādu kabatā.

Iet līdz galam

"Jau desmit gadus esmu treneris, ir sava sporta zāle, un fizioterapija ir nākamais solis attīstībā, jutu, ka vajag paplašināt zināšanas. Mācīties man patīk, visu laiku to daru arī kursu formātā," "Latvijas Avīzei" stāsta kādreizējais hokeja aizsargs Krišs Grundmanis. "Īsti neapzinājos, cik daudz mācībās ir medicīnas virziena, biju domājis, ka vairāk būs caur sporta prizmu. Studijas ilga četrarpus gadus – nepilna laika klātiene, līdz ar to diezgan daudz jāmācās pašam. Viegli nebija, bet zināju, ka pabeigšu – ja kaut kam pieķeros, tad urbjos līdz galam. Pirmos kursus pabeidzu ar ļoti augstām atzīmēm un centos latiņu noturēt, tāpēc nācās iespringt. Nebija lūzuma brīžu, kad gribas atmest ar roku. Agrāk nevarēju iedomāties, ka mani uzrunās tāds virziens, bet nu gatavojos sertifikācijai – tas vajadzīgs, lai būtu sertificēts fizioterapeits, līdz ar to arī pēc studijām ir vēl padziļināta interese."