Francis Lācis izdarījis drosmīgu izvēli – nolikt otrajā plānā ambīcijas un potenciāli krietni lielāku atalgojumu klasiskajā basketbolā, par prioritāti izvirzot 3x3. Pirmais mēnesis bijis galvu reibinošs – bronza Pasaules kausā, zelts Eiropas spēlēs.

Hokejisti pēc pasaules čempionāta visur devās ar izcīnīto bronzas medaļu. Tu ap kaklu varētu kārt divas godalgas.

F. Lācis: Hokejistu priekšā cepuri nost, iedeva mums tādu motivāciju un enerģiju. Manas medaļas stāv mājās, prieks ik pa laikam noiet garām. Basketbolistus uz pasākumiem tā neaicina, bet kopā ar hokejistiem bijām uz sveikšanu Rīgas domē, es tāds pieticīgāks, un mani sākumā par treneri uzskatīja (smejas).

Jūnijs tev iznāca patiesi leģendārs.

Negaidīju, ka ienākšana 3x3 basketbolā būs šāda, ka tikšu izlases sastāvā uz Pasaules kausu, bet aizbraucu un izcīnījām bronzu. Uz Eiropas spēlēm devāmies, nedomājot par zeltu, bet uzvaras nāca. Tā ir lieliska motivācija turpināt iesākto. Mana loma katrā no šīm komandām bija atšķirīga, izlases džeki kopā spēlējuši gadiem, sapratu, ka neatņemšu metienus Kārlim Lasmanim un Naurim Miezim, bet darīšu melno darbu. Eiropas spēlēs bijām jauna komanda, lomas nebija tā izkristalizējušās, un tas forši, ka bijām neprognozējami – katrā spēlē kāds varēja izšaut. Beļģijai bija labākais sastāvs, tiesa, viens no spēlētājiem guva traumu pirmajā spēlē. Poļiem kā mājiniekiem Pasaules kausa sastāvs, Slovēnijai – arī, Lietuvai – divi no izlases, spāņiem visi no ACB, bet nav spēlējuši 3x3, tāpēc gāja vieglāk.

Kā tas viss sākās, kā divu radošu cilvēku atvase nokļuva basketbolā?

Redzēju televizorā, ļoti patika Andris Biedriņš, teicu mammai, ka gribu pamēģināt. No radošuma jau nekur tālu neesmu aizgājis, ASV ieguvu mākslas bakalauru – praktiski tā ir kinematogrāfija, digitālie mediji.