Aigars Šķēle pēc labākās sezonas karjerā gatavs cīnīties par vietu izlases sastāvā

Latvijas basketbolā uzvārds Šķēle pazīstams kopš gadsimta sākuma. Armands talantu skaļi pieteica vēl juniora gados, Aigaram atzinība nāca krietni pēc 20, veselības likstu dēļ neuzspēlējot nevienā jaunatnes izlasē. Tagad, 31 gada vecumā, viņš aizvadījis savu labāko sezonu Polijas trešajā spēcīgākajā komandā Ostravas Velkopolskas "Stal", un par to stāsta intervijā.

Statistikas ziņā izskatās, ka tev šī bijusi labākā sezona karjerā. Vai arī sajūtu ziņā tā var teikt?

Aigars Šķēle: Noteikti. Pirmkārt, nebija traumu, veiksmīgi izvairījos un fiziski jutos ļoti labi, izveidojās sadarbība ar treneri. Pēdējos sezonas mēnešus mazāk par 30 minūtēm nespēlēju, sakrājās fiziskais un emocionālais nogurums. Pagājušajā gadā aprīļa beigās biju mājās, tagad spēlēju līdz 6. jūnijam, neatceros, kad tā ir bijis. Biju izsmelts, tikai jūlijā atsāku treniņus.

Vai, jau slēdzot līgumu, tev solīja lielu spēles laiku?

Līgumu noslēdzu viens no pēdējiem, viņiem jau bija saspēles vadītājs, vēl arī Polijas izlases otrais numurs. Es braucu ar domu abus mainīt, trijatā rotētu. Tad atnāca cits saspēles vadītājs, pirka ārzemniekus ar labākiem CV un viņi gāja pamatsastāvā. Treneris redzēja, ka vislabāk komanda spēlē, kad vairāk esmu laukumā, un nolēma mani atstāt kā galveno saspēles vadītāju. Savu vietu izcīnīju sezonas laikā. Bija ļoti labs kolektīvs, organizācija, visi treneri negaidīti augstā līmenī. Galvenais Andžejs Urbans ir gadu vecāks par mani, liels entuziasts, pretimnākošs, spēles laikā bija gatavs uzklausīt un kaut ko pamainīt. Asistents stažējies ASV, fiziskās sagatavotības treneris sarakstījis divas visai populāras grāmatas, kontaktējas ar Losandželosas "Lakers", fizioterapeits divdesmit gadus strādājis Polijas vīriešu un sieviešu volejbola izlasēs. Viņi zināja, ko dara, es varēju spēlēt daudz minūšu augstā tempā nepiekūstot.