Vācijas kanclers Frīdrihs Mercs (ne tikai viņš) Hāgā 24.–25. jūnijā notikušo NATO samitu pirms tā sākuma paguva nodēvēt par "vēsturisku". Nav īsti skaidrs, kas tik vēsturisks sagaidāms, ja neskaita to, ka, cik saprotu, nekad iepriekš neviens NATO samits nav bijis tik ļoti pakārtots viena cilvēka domāšanas un psihes īpatnībām.

Sanāksmju skaits un garums saīsināts, lai Donalds nesāktu garlaikoties, ilgi bija neskaidrība, vai un kādā statusā uz samitu aicināt Ukrainas līderi, lai neprovocētu Donaldu. Nīderlandes karaļpāris "pieslēgts", jo Donalda sakāpinātā patmīlība ir kļuvusi par ģeopolitisku faktoru.

Visticamākais, ar "vēsturisku" tiek saprasta NATO dalībvalstu gatavība būtiski palielināt izdevumus aizsardzībai. Tiesa, daži partneri negrib piedalīties šajā "vēsturiskumā". Par Slovākiju vienkārši nav vērts muti dzesēt – domājot par tuvākiem gadiem, vienkārši ir jāsaprot, ka šī valsts ir nonākusi Kremļa ietekmes zonā. Interesantāks ir stāsts par Spāniju, kura nevēlas izdevumus no 1,28% no IKP 2024. gadā kāpināt līdz pieciem procentiem tuvāko desmit gadu laikā. Lai arī Spānijā jau vairāku gadu garumā pie varas ir (tiesa, pēdējā laikā grīļojas…) kreiso valdība, Spānija nav nekāda "kreiso pacifistu" zeme, kura uzskata, ka pretinieku vajag nomētāt ar puķēm. Ja runa būtu par Marokas un Ziemeļāfrikas reģiona kopumā vēsturi, reģionā dzīvojošie galīgi nepiekristu viedoklim, ka spāņi nemāk un negrib rīkoties ar ieročiem. Tātad stāsts ir par to, ka Spānija neredz Krievijā apdraudējumu. Arguments – paskatieties taču kartē, kur ir Krievija un kur Spānija!