Kārtējā postpadomju valsts, kārtējo reizi lielu šīs valsts sabiedrības atbalstu gūst prokremliski noskaņoti politiķi… Tie, kuri seko ziņām, nojauš, ka runa būs par Rumāniju, kur prezidenta vēlēšanu pirmajā kārtā pārliecinoši uzvarējis (un, visticamāk, uzvarēs arī otrajā 18. maijā) kandidāts Džordže Simions, kurš ir pret palīdzību Ukrainai, Krieviju neuzskata par draudu un vispār pauž demokrātiskai valstij neparastas idejas.

Domāju, ka vairumam no mums ne visai interesē Rumānijas iekšpolitika (un otrādi), tomēr pieļauju, ka diezgan daudzi ir aizkaitinātā neizpratnē. Mēs īgņojamies, tomēr esam gatavi saprast iemeslus, kādēļ mūsu pozīcijai patālu ir ļaudis Spānijā vai Grieķijā. Viņi nedzīvo blakus Krievijai, ko var gribēt. Savukārt tas, ka sabiedrības, kuras vēsturiski ir izbaudījušas uz savas ādas, ko nozīmē Krievijas imperiālisms, šo imperiālismu uztver tik vieglprātīgi, liekas neizprotami. Jo īpaši rumāņi, kuri Molotova–Ribentropa pakta rezultātā ir piedzīvojuši, ko nozīmē teritorijas zaudēšana. 

Kas notiek galvās miljoniem – Rumānijas gadījumā 3,8 (no 9,5) miljoniem –, kuriem taču ir it kā līdzīga mūsu, baltiešu, vēsturiskā pieredze?