Ir tik savādi dzirdēt šādus vārdus kara laikā, tomēr tā joprojām pasaulē saka daudzi. Arī Latvijā, pārrunājot jaunākos notikumus, kādi piebilst: "Pie mums, paldies Dievam, pagaidām valda miers." Mīļie ļautiņi, tagad, pēc "Hamas" iebrukuma Izraēlā, miers vairs nevalda nekur, atšķiras vienīgi kara līmeņi jeb, kā tagad saka, kara fāzes. Ierobežotā redzes lauka dēļ bieži ir pat grūti izprast, kas, par ko un ar ko karo, tāpēc daudzi atmet ar roku, sakot – tas nav mans karš. 

Gribam to vai ne, bet abos pašreiz notiekošajos un, kā izrādās, īstenībā cieši saistītajos karos tā vai citādi mēs tiekam ierauti visi. Kāpēc tas notiek? Kā nesen sacīja mācītājs Edgars Mažis: "Cilvēku ļaunums patiesībā ir internacionāls."

Mēs dzīvojam divās īstenībās – reālajā un virtuālajā, un virtuālajai pasaulei cilvēki diemžēl uzticas vairāk nekā īstajai, vairāk tic tam, ko viņiem kādi stāsta, nevis tam, ko paši redz. Redzes lauka paplašināšana prasa piepūli un laiku, tāpēc daudzi iet vieglāko ceļu – arī informatīvajā laukā izvēlas patēriņam jau sagatavoto produktu vai pusfabrikātus, un rezultāti nav ilgi jāgaida – izglītotības un saprašanas līmenis strauji krītas.