Viegli iedomāties un saprast lasītājus, kuri ar nepacietību gaida 7. jūniju. Turklāt ne tik daudz tādēļ, ka deg vēlmē doties uz pašvaldību vēlēšanām, cik tādēļ, ka vēlas, lai beidzas priekšvēlēšanu kampaņu jezga.

Ja paturu prātā, ka liela daļa Latvijas sabiedrības ir ļoti kritiski noskaņota pret mūsdienu partijām, tad nebrīnītos par priekšstatu, ka starpkaru perioda parlamentārajā Latvijā gan tik traki negāja. Lai cik riskanti ir šādi salīdzinājumi, pamēģināsim vismaz ieskicēt dažas līdzības un atšķirības. Šim nolūkam esmu izmantojis vēstures zinātņu doktores Gintas Brūmanes-Gromulas pētījumus, un uzreiz atvainojos viņai par akadēmiskā veikuma subjektīvu interpretēšanu.

Man šķiet, ka, lai cik dīvaini tas skan, līdzību starp pagājušā un šī gadsimta divdesmitajiem gadiem netrūkst. Politiskie lozungi, apzinoties latviešu valodas stilistikas izmaiņas gadsimta laikā, būtībā ir diezgan radniecīgi to skaļumā un vienlaikus tukšumā. Zemnieku savienība par sociāldemokrātiem – "Kas garā vājš un prātā īss, lai nobalso par numur trīs!". Vai – "Stingra roka droši vadīs arī tramīgāko zirgu". Vai – ""Špļauj tu sarkanais ugunis, cik gribi, ar tevi mēs tiksim galā". Tāpat nemainīga ir tā saucamo radošo aprindu pārstāvju gatavība apkalpot politiķus. Piemēram, parlamentārajā Latvijā dažādām politiskajām partijām priekšvēlēšanu plakātus veidoja slaveni mākslinieki Uga Skulme, Sigismunds Vidbergs, Rihards Zariņš, Jēkabs Bīne. Brīvības pieminekļa celtniecības komiteja 1931. gada Saeimas vēlēšanu priekšvakarā paziņoja, ka tā izīrē organizācijām, uzņēmējiem un firmām vietas afišu, uzsaukumu un plakātu uzlīmēšanai vai uzkrāsošanai, aprēķinot par to līdz 25 Ls par katru kvadrātmetru mēnesī. Tiesa, šādus ienākumus novirzot Brīvības pieminekļa fondā.