Neparasta kombinācija bija izveidojusies Saeimai aizvadītajā nedēļā, balsojot par Jāņa Sikšņa kandidatūru Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (SEPLP). 

Par viņu bija divas varas partijas, no kurām lielāku entuziasmu izrādīja "Progresīvie" un, pēc nelielas minstināšanās, bija gatava atbalstīt arī "Jaunā Vienotība", kā arī (!) visprokremliskākā šī parlamenta sasaukuma partija "Stabilitātei". Ievēlēšanai nepieciešamo balsu gan pietrūka, jo visu pārējo politisko spēku pārstāvji bija pret. Protams, nekāda jauna "koalīcija" te nav radusies, kā dažreiz pie mums to pierasts izkliegt pēc atsevišķiem Saeimas balsojumiem, partiju intereses vienā jautājumā vispārinot uz teju vai ideoloģisko tuvību.

Skaidrs, ka balsojums par Siksni SEPLP sastāvā, tāpat kā kopumā muļļāšanās ap šo padomi, nav nekāds "vērtību jautājums", lai gan nesenajā Stambulas konvencijas kaislību karstumā bija sajūta, ka to par tādu mēģina pataisīt. Ne velti to savā slavenajā runā Doma laukumā pamanījās ievilkt pat Dainis Īvāns, apgalvojot, ka "SEPLP jautājumā deputāti voluntāri uzspiež savu gribu un grib ietekmēt šo padomi". Vēl manipulatīvāks bija iepriekš izskanējušais, ka politiķi vēršas tieši pret "sabiedrības pārstāvi" padomē (pat gribot padomes sastāvu samazināt no trīs uz divi, ko nekādā gadījumā nedrīkst pieļaut). Te jāprecizē, ka nekāda "sabiedrības pārstāvja" nav. Runa ir par diezgan specifisku, iespējams, labi domātu, taču mākslīgu un acīmredzot arī diezgan nejēdzīgu SEPLP kandidātu izvirzīšanas procedūru.