Pirms garajām gaišo maija svētku un Lieldienu olu krāsošanas brīvdienām, kas šogad kalendāra pārkārtojumu dēļ jo sevišķi ievilkās, sabiedrība saskaldījās divās daļās. 

Cilvēki no dažādiem rakursiem uzlūkoja svētku svinēšanu. Vieni bija ļoti atbalstoši valdības noteiktajai pagarinātajai atpūtai, uzņēma to saviļņojoši un ar aizkustinājumu, jutās pacilāti, starā un laimīgi. Bet otrā pilsoņu daļa pauda neapmierinātību un īgnumu ar tik daudzām ekstra brīvdienām. Viņi teica, ka Latvijā ar zemu ienākumu līmeni, IKP un darba ražīgumu vajagot vairāk strādāt, nevis domāt par teju nedēļu ilgiem suņudienu atvaļinājumiem. Jāsaka atklāti, uzskatu nodalīšanās ir stipri nevienlīdzīga, jo statistika rāda, ka latviešu, kas priecājas par katru sarkano kalendāra lapiņu, ir apmēram 99 procenti, kamēr tie, kas vēlas apgriezt zarus svinamo dienu kokam, ir absolūtais mazākums! Grūti pateikt, kur tādi īgņas rodas, vai tie ir no darbinieku izdzinēju alkatīgo uzņēmēju loka, kam svinēšanu maratons saceļ panikas lēkmi, vai no īpašu darbaholiķu vides, kur neprot ne izklaidēties saviesīgā jautrībā, ne atpūsties ģimenes, saimes, dzimtas lokā. Niķupoļi bija saniknojušies par Saeimas pamatoti nozīmēto brīvdienu piecas minūtes pirms pusnakts Smiltēna kunga vadībā pēc mūsu hokejistu izlases varonīgi izcīnītās bronzas un vēlētos vispār nozagt svētkus – atcelt Līgovakara svinēšanu, pasludināt,