Nesen man bija nepieciešamība iegriezties bankā. Kamēr bankas darbiniece nodarbojās ar maniem papīriem, atcerējos, ka būtu ļoti labi makā esošo piecdesmit eiro banknoti samainīt mazākas vērtības naudiņās. Pavaicāju meitenei aiz lodziņa, vai tas ir iespējams. Jā, esot iespējams. Tikai tas man maksāšot desmit eiro. Nopietni? Jā, pavisam nopietni. Naudas maiņa esot darījums ar skaidru naudu. Un jebkuram darījumam ar skaidru naudu banka piemērojot komisijas maksu: 1% no darījuma summas, bet ne mazāk kā desmit eiro. Varu pačukstēt, ka beigās bankas darbiniece tomēr bija pretimnākoša un samainīja manu piecdesmitnieku, izmantojot personīgā maciņa resursus. Bez komisijas maksas, ko kāds burta kalps droši vien varētu kvalificēt arī kā "noziedzīgu rīcību" attiecībā pret banku. Tādēļ drošības dēļ konkrēto banku neminu.

Minētā epizode lika man aizdomāties par krustugunīs nonākušo pensiju uzkrājuma otro līmeni. Mēs dzirdam, ka topošie pensionāri, kas iebilst pret šo uzkrājumu nodošanu banku apsaimniekošanā, lemjot savas vecumdienas pavadīt bada ēnā. Mums liek saprast, ka