Virza, Breikšs, Grīns. Kā mūsdienās atdot vietu ģēnijiem?

Šogad decembra beigās pieminam latviešu dzejnieku Edvartu Virzu, kuram atzīmējama 140. dzimšanas diena. Viņš dzimis 1883. gada 27. decembrī Emburgas (Salgales) pagasta Rāceņos, miris 1940. gada 1. martā Rīgā; apbedīts Meža kapos.

Kā vēsta Latvijas Nacionālā enciklopēdija, E. Virzas "daiļrade padomju okupācijas laikā tika pilnībā noklusēta, jo viņa radošie un sabiedriski politiskie uzskati bija nacionālpatriotiski – latvietība kā augstākā vērtība. E. Virza darbojās dažādos literatūras veidos un žanros. Viņa poēma "Straumēni" (1933) ir viens no latviešu literatūras darbiem, kas pieredzējis visvairāk atkārtotu izdevumu."

1940. gada 17. jūnijā Padomju Savienības strādnieku un zemnieku sarkanā armija okupēja Latviju, un jau augustā "Visiem pilsētu un apriņķu vecākiem" tika izdots Iekšlietu ministrijas rīkojums, kurā cita starpā teikts: "Tāpat nekavējoties jāpārbauda publisko bibliotēku un lasītavu grāmatas un žurnāli, izņemot no publiskas lietošanas visus vecā režīma izdevumus, kas pauž Padomju Latvijas darba tautai naidīgu ideoloģiju vai ir savā idejiskā saturā bezvērtīgi." Tālāk garā sarakstā uzskaitīts, ka naidīgu ideoloģiju starp daudziem citiem daiļdarbiem paužot, piemēram, Edvarta Virzas dzejoļu krājums "Laikmets un lira" un Aleksandra Grīna "Dvēseļu putenis". 

Virzas "Straumēni" šajā sarakstā nokļuva vēl pēc dažiem gadiem, skaidrojot, ka tas ir "sekls buržuāzistiskās Latvijas budžu saimniecības tēlojums".

Ap 1942. gadu kaut kur padomju ieslodzījumā gāja bojā dzejnieks Leonīds Breikšs, kurš starp daudziem citiem dzejoļiem sarakstīja "Svēts mantojums šī zeme mūsu tautai". Vēsturisko varoņromānu, arī "Nameja gredzena" un "Dvēseļu puteņa", autors Aleksandrs Grīns 1941. gadā mira izsūtījumā Astrahaņā. Viņu darbus un vārdus padomju okupācijas laikā pieminēt nedrīkstēja, ja nu drīkstēja teikt īsu teikumu, ka Virza rakstīja kaut ko par nacionālas valsts budžu izturēšanos pret kalpiem.

Godinot Latvijas lielos dzejniekus un rakstniekus, "Kultūrzīmes" uzaicināja uz diskusiju vairākus literatūrzinātniekus, jautājot – vai tiešām varētu būt, ka vēl joprojām mūsdienās, kad atjaunotajā neatkarīgajā valstī dzīvojam jau 32 gadus, kas pagājuši kopš padomju okupācijas režīma sabrukšanas, attieksmi pret dzejnieku Edvartu Virzu un citiem vēl joprojām ietekmē padomju propagandas atstātais mantojums? Diskusijā piedalījās literatūrzinātnieki Ausma Cimdiņa, Janīna Kursīte, Benedikts Kalnačs un rakstnieks Arno Jundze. 

Pārskatīt Kultūras kanonu?

– Virzas "Straumēni" vēl joprojām ir viena no latviešu literatūrā visvairāk pārizdotajām grāmatām, kopumā tie izdoti 17 reizes. Tomēr 2023. gadā Virzas sarakstītā poēma nav ne skolu programmās, ne Kultūras kanona vērtību kopumā.

Benedikts Kalnačs: – Ne tikai domājot par "Straumēniem", būtiska ir nepieciešamība aktualizēt pašu lasīšanu, tā ir ļoti svarīga lieta, kas būtu jārisina kultūrpolitiski un tai jāpievērš uzmanība izglītības sistēmā. 

Runājot par Kultūras kanonu, tas ir jautājums, kas aptver dažādas nozares. Kanons tika radīts noteiktā brīdī, un sarakstam droši vien vajadzētu būt dinamiskākam, to ik pa laikam būtu jēgpilni pārskatīt vai papildināt. 

Lai arī visi iekļautie rakstnieki un viņu darbi ir cienījami, skaidrs, ka šobrīd kanonā latviešu literatūras jomā nav iekļauts tas viss, kas būtu iespējams.

Ausma Cimdiņa: – Mēs zinām, kādas tagad ir skolu programmas, tur ir atsevišķi virzieni, tur ir žanri, ja skolotājs pats interesējas un uzskata par būtiskiem Virzu vai Grīnu, tad viņus piemin, ja tā nav, tad nav. Savā ziņā līdzīgi ir arī ar augstskolu programmām un pētniecības projektiem, monogrāfiski pētījumi netiek turēti augstā vērtē. Turklāt, cik tad vairs palicis humanitāro zinātnieku, ļoti labi, ja konferenču vai semināru veidā viņi var pieslēgties vismaz lielo jubileju reizēs. Kultūras kanonu 2008. gadā veidoja noteikta cilvēku grupa, eksperti, protams, to varētu pārskatīt, bet tā būtu bumba ar laika degli, jo nāktu citi eksperti ar citādu vērtējumu. Jā, protams, Virzas "Straumēni" būtu pelnījuši būt Kanona kodolā, bet, ja šai kodolā paredzēts vien desmit autoru, tad uzreiz jāskatās, kas tad vairs neiederētos.

Janīna Kursīte: – Esmu apjautājusi vairākas Rīgas ģimnāzijas, literatūras skolotājas teica, ka ar Virzu, Breikšu, Grīnu neesot problēmu. Man jāpiekrīt, ka viss atkarīgs no skolotāja, jāuzsver gan, ka pirms simt un vairāk gadiem rakstītie teksti ir jātulko mūsdienu valodā, tai skaitā un it īpaši brāļu Kaudzīšu "Mērnieku laiki". Tā ir nepieciešamība, un cik skolotāji to spēj izdarīt, tik arī ir. Man liktos, ka milzīgais finansējums, kurš paredzēts dažādām kompetencēm, būtu drīzāk nepieciešams, lai veidotu skolām paredzētu aizraujošu ceļojumu 20. gadsimta latviešu literatūras pasaulē, tas būtu palīgs gan skolotājiem, gan zinātkārākajiem skolēniem. Skaidrs, ka pilsētnieki vairs nav spējīgi izjust Virzas brīnišķīgos "Straumēnus", sajust tā laika tempu, sajust sevi kā dabas daļu. Varbūt Virzu jāmāca, aizbraucot uz viņa muzejmāju "Billītēm", tas kaut nedaudz dotu īsto sajūtu. 

Manuprāt, valsts svētkos nekas nav spēcīgāks par Virzas vai Leonīda Breikša patriotisko dzeju.

Agrāk mūsu ikdienā kultūrvēsturei bija nozīmīgāka loma, dižgaru jubilejas bija kā atmiņu sabiezējums. Ja skatāmies, ar ko piepildīti mūsdienu ziņu portāli, tā gribētos, lai cilvēki pārtrauc baudīt vienas dienas nenozīmīgu informāciju! Vienlaikus ielūkošanās pagātnē prasa arī drosmi saprast aktuālo šodienai. Tik ļoti būtu vajadzīgs mūsdienīgs raksts par Edvartu Virzu, viņš nebija bronzā kalts piemineklis, viņa personība, viņa darbi bija apbrīnas vērti. Tiesa, darbi reizēm ir jāskaidro, bet, piemēram, viņa Pirmā pasaules kara ainas mūsdienu situācijā varētu būt atkal pat ļoti aktuālas.

Ausma Cimdiņa.

Foto: Ieva Lūka/LETA

Ausma Cimdiņa: – Domājot par to, vai vēl saglabājies padomju propagandas ietekmes mantojums, "Latviešu lirikas vēstures" 1976. gada izdevumā izlasīju šādus vārdus: "fašistiskās ideoloģijas paudējs". Domāju, ka šo padomju laikā aizliegto un gadsimtu mijā reabilitēto dzejnieku un rakstnieku radošās biogrāfijas un dzīvesstāsti ir ļoti pamācoši un par tiem būtu jārunā tieši mūsdienu noklusēšanas un izslēgšanas kultūras kontekstā. Protams, jo vairāk par šiem jautājumiem runātu, jo vairāk tas nāktu par labu mūsdienu jaunatnes saprašanai par literatūras un mākslas funkcijām, par to vērtētāju subjektīvo, nereti politiski angažēto raksturu.

Kopoto rakstu izdošanai – sistemātiska programma

– Dzirdēts, ka pirms padomju okupācijas Virzas mīlas dzeju skaitījis vai ikviens ģimnāzists, bet tagad vidusskolēni viņa vārdu bieži pat neatpazīst.

Ausma Cimdiņa: – "Straumēni" ir meistardarbs, par to nav nekādu šaubu. Gadiem ejot, attālināmies no patriarhālās lauku sētas, tomēr Virzas iemūžinātā idille ir mūžīgi mūžos paliekošs darbs. Piekrītu, ka Virza pieminams arī ar savu publicistiku, viņš savu laiku izcili portretēja, piemēram, man sirdī ļoti iekrita viņa teiktais par Antonu Austriņu, varētu pat domāt, ka runa ir par mūsdienu literatūras procesu: 

"Mūsu mūsdienu rakstniecība ir ļoti kultivēts koks, kāds izveicīgs un savu mākslu mīlošs dārznieks panācis, ka visi šie koka zari ir gludi un apcirpti pēc pēdējās modes." 

Šobrīd taču mūsu dzejā notiek izdabāšana teorijām. Virza tiešām bija ļoti vērīgs savu laikabiedru vērotājs.

Arno Jundze: – Virzu tiešām aizliedza uz krietni ilgu laiku. Mūsdienās viņš būtu vajadzīgs, bet dažiem autoriem paveicas vairāk, dažiem mazāk, atpakaļ atnākšana ir diezgan grūta. Turklāt pamatā viņš bija dzejnieks, un šobrīd dzeja ir maz gribēta un pieprasīta, diemžēl attieksme pret dzeju ir mainījusies.

Par poēmu "Straumēni" – viņš bijis vienīgais latviešu Nobela prēmijas kandidāts literatūrā 20. gadsimta starpkaru posmā. Ar budžiem, kulakiem un ko tamlīdzīgu tur patiešām ir pavisam maz sakara. Esmu gan dzirdējis, ka trimdā daudziem bērnībā "Straumēni" esot lasīti priekšā, un tā nebūt nav bijusi mīļākā lasāmviela. Tomēr "Straumēni" ir latviešu literatūras klasika, poētisks un apgarots darbs, droši vien mēs tikai mūsdienās to nemākam pasniegt, jo tur pietiek jēdzienu, kuri vairs nav pat aplūkojami darbībā. 

Ir taču vispārzināma mūsu prasme ar drausmīgu interpretāciju skolu programmās sabojāt jebkuru klasiku, vai tas būtu Jaunsudrabiņš vai Virza, vai arī vēl kāds. 

Tie rakstnieki un dzejnieki jau nav vainīgi, cik šaušalīgā veidā bērniem māca par viņu darbiem.

Benedikts Kalnačs: – Divdesmito un trīsdesmito gadu atmiņās Virza tiek pieminēts kā leģendāra personība. Tolaik viņš bija ļoti redzams sabiedrībā, turklāt par kultūras un mākslas parādībām rakstīja ļoti erudīti, lai arī polemiski. Skaidrs, ka padomju laika pārrāvums ir milzīgs. Lai tie autori, kurus tolaik pat īsti nedrīkstēja pieminēt, pilnībā ienāktu mūsu kultūrvidē, būtu vajadzīgs gandrīz nepārtraukts skaidrošanas darbs. Tai ziņā Virzam izdoti vieni no viskvalitatīvākajiem Kopotajiem rakstiem, kādi vien iznākuši Latvijas literatūras vēsturē.

– Šādu patriotisku un kultūrvēsturē būtisku pienākumu jūt tikai daži grāmatu izdevēji, tas nav lielu peļņu nesošs darbs.

Ausma Cimdiņa: – Pirmā lielākā zinātnieku pievēršanās Virzam bija viņa 135. jubilejas gadā, kas vienlaikus sakrita ar valsts simtgadi, kad Latvijas Universitātē notika Virzam veltīta konference. Tiesa, tā notika salīdzinoši vēlāk, nekā atguvām Aleksandru Grīnu, savukārt Leonīda Breikša daiļrade nav tik apjomīga, līdz ar to viņa vārds nav izskanējis tik plaši. Protams, apgādā "Zinātne" izdotie Virzas Raksti un tos papildinošie komentāri ir ļoti vērtīgs devums literatūrzinātnē.

Benedikts Kalnačs.

Foto: Zane Bitere/LETA

Benedikts Kalnačs: – Kopoto rakstu izdošanai vajadzētu būt sistemātiskai programmai, šis process nevarētu būt balstīts tikai atsevišķās vērtīgās iniciatīvās. Iespējams, neesmu pietiekami kompetents, taču neesmu dzirdējis, ka valstiskā līmenī notiktu izdevēju sanāksmes, kur tiktu kopīgi spriests un domāts, ko vajadzētu izdot no latviešu literatūras būtiskākajiem darbiem un kā atbalstīt izdošanu. Pieņemu, ka lielākā daļa izdevēju pašiniciatīvu ir spontānas. Literatūrzinātnieces Andas Kubuliņas sakārtotie un apgādā "Zinātne" izdotie Virzas Raksti ir titānisks darbs, īsts paraugs, cik rūpīgi iespējams izstrādāt komentārus, arī interpretācijas par tēmām, kurās tiek ievirzīts lasītājs. Šādi Raksti faktiski atbilst akadēmiska izdevuma mērogam. Manuprāt, nozīmīgākajiem Virzas darbiem būtu jāiznāk arvien un arvien no jauna glītos un tai pašā laikā ikvienam lasītājam pieejamos izdevumos. Ja būtu nodrošināta latviešu literatūras sistemātiska akadēmiskā apguve, turklāt nemitīgi tiktu aktualizēta nozīmīgu darbu izdošana, domāju, mainītos arī situācija ar to atpazīšanu. Tad varbūt varētu teikt, ka tik tiešām savā kultūras atmiņā uzturam vērtīgāko, turklāt šīs vērtības spētu pavērst arī mūsdienu domāšanu, kurā brīžiem mēdzam aizmirst būtiskās lietas. Protams, ir vēl cits jautājums – 

vai kultūru un zinātni arī politiskā līmenī vēlamies uzskatīt par būtiskām ar valstisko neatkarību un identitāti saistītām jomām, un cik mērķtiecīgi un pārdomāti tās tiek atbalstītas.

Arno Jundze.

Foto: Edijs Pālens/LETA

Arno Jundze: – No akadēmiskās puses tiešām viss ir izdarīts, Andas Kubuliņas ļoti pašaizliedzīgi sastādītie Virzas Raksti 7 sējumos ir izcili.

– Brīžiem liekas, ka vēl joprojām daļa mūsdienu kultūras cilvēku pret "Straumēniem" izturas, gluži kā to darīja padomju okupācijas propaganda – sekls un garlaicīgs buržuāzistiskās Latvijas budžu tēlojums.

– Ne visi ulmaņlaikus uzskata par ko slavējamu, viena daļa sabiedrības Ulmani uzskata par demokrātijas iznīcinātāju, un Virza ļoti aizrāvās ar Ulmaņa slavināšanu, abus ar Plūdoni var saukt par diezgan lieliem lišķētājiem. Daļai liekas, ka "Straumēni" vēsta par ulmaņlaikiem.

Droši vien kāds no savulaik aizliegtajiem literātiem atkal pacelsies, daži, iespējams, paliks kultūrvēsturē, bet vairs nebūs aktīvā apritē. Labs piemērs bija Raiņa 150. jubileja, toreiz vairāki kultūras darbinieki teica, ka Raiņa idejas vairs nevienu neinteresējot. Pagāja daži gadi, un tagad Rainis visus ļoti interesē, iestudējam lugas, dzejnieks dzīvāks par dzīvu. 

Aktīvā apritē, ja kaut kādā veidā izdotos gudri aktualizēt, tikpat labi varētu nonākt gan Virza, gan Aleksandrs Grīns. Viņi jau nav pilnībā aizmirsti vai izdzēsti, tikai viņu vārdi ir neaktīvi. 

Nekas jau nemainās, ja kāds uztaisa tradicionālu konferenci ar 30 dalībniekiem, kuri paklausās, kā kāds cits žēli spēlē vijoli un minorīgā noskaņā pūš, ka viss ir slikti. Vajadzīgi jauni atraktīvi veidi, kā piesaistīt lasītājus un klausītājus. Atceros, ka režisora Viestura Meikšāna Valmieras Drāmas teātra veiksmīgā izrāde "Plūdi un saulgrieži Straumēnu skaņās" bija ļoti laba, visa Latvija par to runāja un brauca skatīties. Tam īsti nebija turpinājuma, bet varbūt atradīsies vēl cits veids, kā visu attēlot un izspēlēt vēlreiz un no jauna.

Ausma Cimdiņa: – Kas īstenībā ir šo "aizliegto" rakstnieku lielākais grēka darbs? Viņi bija politiski aktīvi, centās veidot patriotisko domāšanu, bija redzami sabiedriskajā dzīvē, darbojās arī žurnālistikā, pauda savus politiskos uzskatus. Ja viņi būtu "rušinājušies tikai pa savu literatūras lauciņu", iespējams, aizliegums nemaz nebūtu bijis tik strikts. Protams, Virzas dzejoli "Baiga vasara" (1939. g.) zināja katrs skolēns, katrs pieaugušais.

Janīna Kursīte.

Foto: Lita Krone/LETA

Janīna Kursīte: – Domāju, ka propagandai vairs nav nozīmes tiešā veidā, bet vēl joprojām spēkā ir padomju domāšanas modelis, proti, pievērt acis uz visu, kas nav saistīts ar šodienu, domāt tikai par to, ko vari izmantot šodien. Turklāt padomju okupācijas iemācītās vienvirziena domāšanas sekas īsti sajūtam tikai mūsdienās, vēl pirms pāris desmitiem gadu biežāk dzīvojām ar domu, lai atgrūstos no apkārtējā. Virza un viņa laikabiedri nav jāceļ debesīs, pirmskara Latvija nav jāņem vienkāršota, tā nebija vai nu sarkana, vai balta, Skalbe reiz teica, ka, saliekot sarkano un balto kopā, iznāk sarkanbaltais. Mūsu domāšanā katrs laiks un katrs režīms atstāj savus plusus un mīnusus. Padomju domāšana vēl ir mūsos, galvenokārt – tā rada instinktīvas bailes neiestigt tur, kur būtu jādomā, bet Virzas darbi gan dzejā, gan publicistikā, gan prozā pieprasa domāt līdzi. Tie nav ratiņi, kuros kā karuselī var ieķerties un baudīt mirkļus; Virza pats meklēja, pats kļūdījās, pats atrada citus ceļus. Šobrīd lielākais darbs, kas paveikts, godinot Virzu, ir apgāda "Zinātne" izdotie Raksti. Sastādot šos Rakstus, Andas Kubuliņas padarītais lielā mērā bija varoņdarbs, diemžēl šiem sējumiem līdz šim lasītāju nav bijis daudz, bet nekad nevar zināt, kad nesīs augļus tas darbs, kas godam izdarīts. Arī ābele pirmajā gadā augļus nenes.

Edvarta Virzas 140. jubilejas notikumu izlase

• Šodien, 13. decembrī, pulksten 18 pasākumu ciklā "Literatūras viesistaba" Rakstniecības un mūzikas muzejs kultūrtelpā "Tintnīca" (Pulka ielā 8) aicina uz tikšanos-sarunu "Zināmais un nezināmais par Virzu". Pasākumā tiks rādīta režisores Skillas Rikardes 1990. gadā uzņemtā filma "Pēdējā vasara", kas atspoguļo rakstnieka Edvarta Virzas pēdējos dzīves gadus. Diskusiju par Edvartu Virzu vadīs Liega Piešiņa. Piedalīsies literatūrzinātnieks Viesturs Vecgrāvis, Edvarta Virzas mazmeita, rakstniece un tulkotāja Anna Žīgure, mazmazmeita un žurnāliste Diāna Jance un vēsturnieks Kārlis Sils. Edvarta Virzas dzimšanas dienas noskaņas papildinās viņa dzejas lasījumi aktiera Mārtiņa Upenieka izpildījumā.
• Rīt, 14. decembrī, pulksten 18.30 Iecavas Mūzikas un mākslas skolas zālē uz tikšanos aicina Edvarta Virzas vārdā nosauktā Iecavas bibliotēka. Īpašie viesi būs Anna Žīgure – Edvarta Virzas mazmeita, rakstniece, tulkotāja, kā arī dzejnieks un literatūrzinātnieks Kārlis Vērdiņš, kurš klausītājiem atklāšot ko pavisam jaunu par "Straumēniem".