"Mani biedē robotu tulkojumi". Saruna ar tulkotāju Daci Meieri

Nu jau leģendārā tulkotāja Dace Meiere pārcēlusi no itāļu valodas Donatellas di Pjetrantonio romānu "Atdotā", ko šogad, pateicoties Radošās Eiropas un Latvijas Kultūras ministrijas atbalstam, izdeva "Latvijas Mediji".

Reiz, pēkšņi aizvesta no ģimenes, kuru viņa vienmēr uzskatījusi par savu, meitene tiek atdota savai bioloģiskajai mātei, kas dzīvo mazā, skarbā Itālijas ciematā. Nekādu paskaidrojumu nav, vien meiteni sāk dēvēt par atdoto. Svešajā mājā valda nabadzība, rupjība un neizrunātas sāpes, te meitenei jāmācās izdzīvot pasaulē, kurā mīlestība nav pašsaprotama. Starp divām mātēm, divām dzīvēm un divām identitātēm viņa meklē atbildi uz jautājumu, kas viņa patiesībā ir. Tāds sižets veido itāļu rakstnieces Donatellas di Pjetrantonio romānu "Atdotā". Tā ir grāmata ar dziļi emocionālu un smalku stāstu par piederību, zaudējumu un bērna ievainojamo sirdi. Ar lakonisku, taču spēcīgu valodu autore atklāj ģimenes attiecību sarežģītību un klusuma postošo spēku.

Ar tulkotāju Daci Meieri vienmēr ir interesanti parunāt par aktuālo viņas darbos. Turklāt šobrīd lasītājus varētu interesēt arī cits no itāļu valodas pārcelts teksts – Džambatistas Baziles "Pentamerons", ko laidusi klajā izdevniecība "Jānis Roze". Par abām šīm it kā dažādajām, bet ievērības cienīgajām tekstuālajām pasaulēm iztaujājām Daci Meieri.

Dace Meiere.

Foto: Jūlija Dibovska

Tu esi ļoti aktīva un pieprasīta tulkotāja no lietuviešu un itāļu valodas. Ar kādiem darbiem pie tevis pēdējā laikā vēršas izdevēji? Vai var saskatīt kaut kādus virzienus? Vai gadās kaut kas negaidīts?

D. Meiere: Vēl jau ir arī katalāņi un spāņi, mazāk, bet tomēr. Pēc tulkojamo lappušu skaita šis, šķiet, sanāks katalāņu gads, lai arī vispār pēdējos gados visvairāk tulkoju lietuviešus. Tulkojamās grāmatas varētu sadalīt trijās puslīdz vienādās grupās: tās, ko izlasu un iesaku izdevējiem pati (un tie lielākoties ir lietuviešu literatūras darbi); tās, kuru autorus jau iepriekš esmu tulkojusi un izdevēji vēlas turpināt; un trešā ir izdevēju ierosinājumi. Savā ziņā trešā nes visvairāk negaidītu pārsteigumu. Un šajā grupā ietilpst arī Donatellas di Pjetrantonio romāns "Atdotā", kas pie manis ieradās kā izdevniecības "Latvijas Mediji" piedāvājums. Par virzieniem neņemos spriest. Drīzāk reizēm nobrīnos, kā uz mana rakstāmgalda saspēlējas motīvi atšķirīgās un pa atšķirīgiem ceļiem nākušās grāmatās, piemēram, šogad tās ir partizānu cīņas gan pēckara Lietuvā, gan pilsoņkara plosītajā Katalonijā.

Starp citu, kas notika ar kādreiz ieviesto – itāļu/itāliešu valoda? Ja nu kāds lasītājs būs palaidis garām…

Es pati esmu tulkojusi tikai un vienīgi no itāļu valodas, lai arī savulaik diemžēl ir gadījies, ka vecā kaluma korektores manās grāmatās itāļus pārlabo par itāliešiem. Vienkāršā versija: "itālieši" ir novecojusi forma, kas iemantojusi samākslotu skanējumu. Savukārt arguments, ka "itāļi" esot Itālijas senā cilts, vairs nestrādā, jo latviešu valodas lietotāji šo nozīmi neuztver, un galu galā šajā nozīmē ir labi lietojams vārds "senitāļi". Diskusijas par itāļu/itāliešu lietojumu dedzīgi risinājušās jau kopš 20. gadsimta 20. gadiem, bet nu jau tās var uzskatīt par noslēgtām ar itāļu uzvaru (skat., piemēram, šķirkli "itāļu valoda" mūsu Nacionālajā enciklopēdijā).

Romānu "Atdotā" piedāvājām tev tulkot tāpēc, ka pasaulē tas bija saņēmis ļoti daudzas pozitīvas atsauksmes. Vai tev ir svarīgi, lai tulkotais teksts ir slavens, vai tomēr dažreiz gribas tulkot arī kaut ko necilāku, bet vienkāršāku?

Balvas, lasītāju un kritiķu, arī citvalstu izdevēju pozitīvās atsauksmes ir labs siets, kas palīdz atlasīt labākās grāmatas lasīšanai un tulkošanai. Es teiktu, ka mēs, literatūras tulkotāji, esam izlepuši lasītāji, jo lielākoties lasām labākos no labākajiem, citu zemju vietējās publikas jau atsijātos darbus. Vienkāršības jēdziens nebūt nav vienkāršs. Vienkāršs jau nav prasts. Un vienkāršu tekstu, kurā nav liekvārdības un sinonīmu pārbagātības, reizēm tulkot ir vēl grūtāk nekā krāšņos un cakainos. Protams, esmu tulkojusi visvisādas grāmatas. Un man patīk dažādība. Pēc kāda lietuvieša iztulkot itāļu tekstu, tad atkal katalāņu un no jauna atpakaļ pie leišiem. Man nepatīk vienīgi pavirši uzrakstīti, oriģinālā kārtīgi neizrediģēti teksti, kurus tulkojot rodas aizdomas, ka autors lasītājus neuzskata par īpaši gudriem. Bet tādi, par laimi, man gadās reti.

Tā nu gadījies, ka "Atdotā" ir romāns ar ļoti lakonisku, emocionāli piesātinātu valodu. Kas bija visgrūtākais, pārnesot šo stilu latviešu valodā?

Visgrūtākais bija nepierakstīt neko lieku, neizskaistināt, nepadarīt tekstu cakainu un puķainu. Turēties pie autores balss un intonācijas, pie paskarbā, mazliet strupā un emocionāli nospriegotā stila. Tāpēc jau grāmatas tulkojumam ir vajadzīgs otrs autors – tulkotājs, dzīvs cilvēks, kurš spēj sajust autora ieceri un balsi, zemtekstus, vārdu saspēles, ritmu. Mani patiešām biedē robotu, proti, MI, tulkojumi: tie arvien vairāk izskatās pēc īstiem un sakarīgiem tekstiem, taču tas ir mānīgs iespaids, jo lielākoties pazūd pats galvenais, pati literārā teksta būtība un dvēsele. Protams, dokumentus un instrukcijas tā var tulkot, bet literatūru nedrīkst. Nekādā gadījumā nedrīkst!

Romānā svarīga loma ir Abruco reģiona videi, dialekta niansēm un kultūras kontekstam. Kā tu izlēmi, ko saglabāt oriģinālā un ko pielāgot latviešu lasītājam?

Tulkojamā grāmatā lietots dialekts tulkotājam vienmēr rada sarežģījumus un izvēles grūtības: kā rīkoties, vai mēģināt to aizstāt ar kādu latviešu izlokšņu iezīmēm vai tomēr visu tulkot literārajā valodā? Te jāuzsver, ka Abruco dialekts no literārās itāļu valodas atšķiras daudz vairāk nekā latgaliešu izloksnes no literārās latviešu valodas. Romānā "Atdotā" Abruco vietējais dialekts ir klātesošs, taču galvenās varones tuvinieku un citu kalniešu teiktais grāmatā lielākoties ir atveidots tikai ar vieglu reģionālo iekrāsojumu, šādām tādām sintakses un leksikas īpatnībām, nevis strikti dialektā, kas itāļu lasītājam būtu nesaprotams. Toties tekstā vairākkārt pie itāļu frāzēm ir teikts, ka tās izskanējušas tik dziļā izloksnē, ka galvenajai varonei nav saprotamas. Tā nu izlēmu latviešu tekstā atteikties no dialektismiem, lai tie nekļūtu par karikatūru un nepiešķirtu nevajadzīgas lokalizācijas iezīmes; tekstā saglabāju vienīgi dažus kursivētus Abruco dialekta vārdus, piemēram, galvenās varones iesauku l’Arminuta (Atdotā).

Romānā spilgti atspoguļotas divas ļoti atšķirīgas vides pagājušā gadsimta 70. gados: vārdā nenosauktā Peskāras pilsēta ar tās zvejnieku tradīcijām, kulinārajām īpatnībām un laiskajiem atpūtniekiem un neliels iekšzemes ciemats kalnos ar tā trūcīgo, no ārpasaules norobežoto dzīvi. Ceru, ka latviešu tekstā vide, noskaņa, reālijas un laiks ir jūtami.

Galvenās varones balss ir atturīga, taču vienlaikus ļotiemocionāla. Kā tulkotājs atrod šādu balsi un notur to visas grāmatas garumā? Vai "Atdotās" tulkošanas laikā bija kāda epizode, teikums vai vārds, pie kura nācās īpaši ilgi strādāt, līdz atradi īsto latvisko skanējumu?

Mēdzu teikt, ka literatūras tulkotājs līdzinās mūziķim, kurš spēlē pēc autora notīm. Vai arī aktierim, kurš mēģina notēlot oriģināla autoru savā valodā. Parasti katra tulkojuma sākumā niknojos, ka nevaru sajust un noturēt īsto teksta meldiju, bet tad vienkārši jābūt pacietīgai, jāturpina strādāt, jāiet iekšā dziļāk tekstā, jācenšas to pasargāt no citu tekstu ietekmēm, un tad kādu dienu negaidīti, bet tomēr cerēti parādās sajūta, ka nu var visu klabošo melnrakstu pārstrādāt par tīrrakstu. Tad var novīlēt nost lieko un neiederīgo, izvēlēties pareizos no daudzajiem pierakstītajiem paralēlajiem tulkojuma variantiem.

Parasti, kad mani sāk izjautāt par kādas konkrētas grāmatas tulkošanas procesu, es jau atrodos no tās vismaz divu citu grāmatu attālumā un konkrētās grūtības esmu piemirsusi. Tulkotāji, manuprāt, vispār ļoti labi un ātri spēj visu aizmirst, lai atbrīvotu galvā vietu jauniem tekstiem.

Šogad esi paveikusi arī lielo darbu ar Džambatistas Baziles "Pentameronu". Ko Baziles versijās mēs ieraugām tādu, ko vēlākie Šarla Pero vai brāļu Grimmu pārstāsti ir "nopulējuši"?

Pareizāk, šogad tas lielais darbs ir iznācis grāmatas veidolā. Tulkojums tapa ilgi un mokoši. Un visai bieži mani pārņēma aizdomas, ka nemūžam to neiztulkošu. Bet, re, kāda smuka grāmata sanākusi! Gan pēc formas, gan pēc satura! Baziles senie pasaku varianti ir brīvi no vēlāko gadsimtu skolmeistarīgā didaktiskuma, lai gan, protams, arī Bazilem patīk gan moralizēt, gan pažēloties par sava laika aktualitātēm. Vēlākajos gadsimtos un sevišķi jau mūsu pēdējās desmitgadēs pasakas ir nogludinātas, vienkāršotas, pielāgotas bērnu uztverei vai varbūt iedomātām bērnu vajadzībām. No visas sirds iesaku izlasīt "Pentamerona" latviešu izdevuma beigās publicētos interesantos, apjomīgos un izsmeļošos pasaku pētnieka Gunta Pakalna komentārus. Tur atradīsiet ne tikai katras pasakas salīdzinājumus ar Grimmu vai Pero variantiem, bet arī ar mūsu pašu tautas pasakām.

Bazile rakstīja sava laika izglītotajiem galminiekiem, iepīdams atsauces uz antīko mitoloģiju, senāko un sava laika literatūru, zinātni, politiku u. tml. Jāpiebilst, ka reizumis Baziles pasaku negaidītie pavērsieni (vai pat zināmas nekonsekvences) var būt izskaidrojami arī ar to, ka neapoliešu izdevums iznāca jau pēc autora nāves un viņš pats nepaguva veikt pēdējo redaktūru.

Ko Baziles valodā bija visgrūtāk pārcelt latviešu valodā – dialektu, vārdu spēles, humoru, ritmu, metaforas?

To visu un vēl daudz ko citu. Te nu man atkal gribas ieteikt lasīt "Pentamerona" pēcvārdu – manējo, kuru varētu saukt par tulkotājas žēlabām. Grāmatā čum un mudž asprātības un dzēlības par sava laika notikumiem, visādām ikdienišķām Neapoles parādībām, kas nu jau sen aizmirstas un kļuvušas nesaprotamas pat pētniekiem. Turklāt Bazilem patīk fonētiski joki, divdomības un daudznozīmības, un diemžēl tulkojumā daudz kas no tā visa pazūd vai pat mūsdienās vairs nav uztverams arī oriģināla lasītājam. Tulkojot izmantoju itāļu akadēmiskos tulkojumus ar garumgariem skaidrojumiem. Un teju vai katrā otrajā teikumā gadījās kaut kas, ko arī šie vislielākie speciālisti un jomas zinātāji tulkoja atšķirīgi. Tā nu man atlika vien nopūsties, samierināties ar faktu, ka vienas vienīgas pareizās versijas nav, un izvēlēties, kopā ar kuru kolēģi kļūdīties. Tomēr, par spīti šīm manām vaimanām, varu apgalvot, ka latviešu teksts tik un tā ir barokāli krāšņs un senā Neapole un tās apkārtne atklājas aizraujoši.

Kurš no piecdesmit stāstiem tev pašai ir vismīļākais?

Pašķirstīju tagad grāmatu un pa vairākiem lāgiem pieķēru sevi ar vislielāko prieku lasām pasaku starpspēles, tā sauktās eklogas. Tieši tie bija teksti, kas tulkojot mani dzina visdziļākajā izmisumā, jo oriģinālā tie ir lielākoties ritmiski rečitējami teksti ar atskaņām un fonētiskām vārdu spēlēm. Es izvēlējos rīkoties tāpat kā vairākums citvalodu tulkotāju un atveidot šos tekstus prozā, upurējot formu un maksimāli saglabājot saturu. Bet vienu atsevišķu pasaku vai vienu konkrētu eklogu gan nevarēšu nosaukt. "Pentamerons" ir brīnišķīgs visā savā trakajā raibumā.