Latvijas izlases hokejisti un treneri pēc vēsturiskā bronzas panākuma pasaules čempionātā var sākt baudīt atvaļinājumu, vienlaikus turpinot izjust tautas mīlestības un mediju uzmanības vilni. Valstsvienības galvenais treneris Harijs Vītoliņš ir devies uz savu patstāvīgo mītnes vietni Šveicē, intervijā "Latvijas Avīzei" atminoties gan pēdējo dienu notikumus, gan ieskicējot nākotnes plānus.

Komandas sagaidīšana bija varena un līdz šim Latvijā nepieredzēta. Vai pirms ierašanās Rīgā kaut ko tādu gaidījāt?

H. Vītoliņš: Zinājām, ka cilvēki gribēs mūs sveikt, bet, ka viņu būs tik daudz, tas tomēr bija pārsteigums. Tā diena mums visiem bija īpaša. Sākot jau ar lidojumu mājup, ar goda apli apkārt Brīvības piemineklim. Tik zemu veikt loku virs pilsētas centra, redzēt tās cilvēku masas, fantastiski. Lidostā ugunsdzēsēji ar strūklakām uztaisīja mums ūdens tuneli, arī iespaidīgi. Bija tik daudz mazu detaļu, kas kopā veidoja milzīgu eiforiju un prieku, jo saproti, ka cilvēki novērtē mūsu padarīto darbu, ir laimīgi kopā ar mums. Pēc Brīvības pieminekļa pat bija rūgtumiņš, ka nevarējām pieiet un pateikt paldies visiem, jo tas nebija fiziski iespējams. Ceru, ka arī tie, kas stāvēja patālu no svinību vietas, tomēr izbaudīja pasākumu, jo gaisā virmoja tik pozitīva enerģija un vienotība, ko reti var piedzīvot.

Vai turnīrā bija kāds brīdis, kad tomēr šķita, nu gan nav labi un iestājas panika?

Nē, panikas nebija, jo mēs ieturējām savu līniju. Nebija tā, ka sākām raustīties un kaut ko mainīt tikai mainīšanas pēc. Man pašam miera sajūtu radīja pēdējās pārbaudes spēles pret Šveici un Dāniju. Tad sapratu, ka mākam spēlēt un galvenais, ka mums pietiks spēka, lai spēlētu pareizi. Protams, bija brīži, kad veicām izmaiņas, taču tikai niansēs, jo spēles zīmējums, struktūra un izpratne nemainījās visa turnīra garumā.