"Kas par desām! Tas nevar būt! Nu tu dod!" atstāti bāreņos, ruinēti cerībās un salauzti, izsaucās tūkstoši latviešu no maza puikas līdz cienījamu vecumdienu senioram.

Tā, blenžot tumšos LTV7 ekrānos, bija pārsteigti nesagatavoti pusauga zēni, študentes, dusmīgi baltie vīrieši, pāragri nosirmojuši pensionāri, puse nācijas, kas valkā bikses, bija šokā, ka ne čiku, ne grabu, nezināmu, sabiedrībai neizskaidrotu apstākļu dēļ Latvijas sabiedriskā televīzija nerāda pasaules futbola čempionāta spēles.

Kaut ko jau Latvijas TV otrajā programmā rāda – bezgalīgus raidījumu atkārtojumus, apputējušas ziepju operas, detektīvseriālus "Komisārs Reksis" un "Vetārsts Jākobs", bet sabiedriskajā medijā nav iespējams noskatīties turnīru, ko četrus gadus gaidījusi futbolu mīlošā pasaule un ko iepriekš translēja bez problēmām. Pēc pēdējā precedenta 2002. gada futbola čempionāta Japānā un Dienvidkorejā, kad Latvija tikpat kā vienīgā valsts zemes virsū (otrā – tiešām neatceros, kurš – bija Klusā okeāna atols) nepārraidīja spēles, tas noslēdzās ar milzīgu fanu sašutuma izplūdumu. Toreiz ar okupantu kolorādo maigo varu iniciatīvu uzņēmās "Saskaņas centrs", kas pašreklamējoties nodrošināja iespēju publikai krievu valodā sekot līdzi futbolistu meistarsacīkstēm komercmedijā.