Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) prezidents Raimonds Lazdiņš pirms Milānas un Kortīnas olimpiskajām spēlēm apmaldījies trijās priedēs. 

Viņš intervijās nemitīgi akcentē naudas trūkumu sportam, lūk, daži citāti par 2026. gada budžeta projektu aizgājušajā rudenī – "šis ir lielākais nestabilitātes budžets sportā", "tā ir reāla ekonomiskā vardarbība pret sportu". Lazdiņam rokās spēcīgi argumenti, jo valsts atvēlētie līdzekļi sportam nav palielinājušies desmit gadus. Bet – uz visa šī fona galvenais olimpietis Nacionālajā teātrī, prezentējot komandu, cēla debesīs klātesošo Ministru prezidenti Eviku Siliņu, sakot, ka, tieši pateicoties viņai personīgi, Latvijas delegācijai viss esot nodrošināts pasaules līmenī, un lūdza sanākušajai sporta saimei izrādīt amatpersonai godu ar aplausiem.

Var jau būt, ka Lazdiņš jaunībā cerēja kļūt par aktieri un tagad vienkārši izmantoja iespēju atrādīt noputējušo talantu, jo uzrunāt publiku no leģendārās skatuves katru dienu tomēr negadās. Tajā vakarā uz tās pašas skatuves Lazdiņš slavēja Siliņu vēlreiz, pirms izrādes "Latviešu raķetes" pasniedzot dāmai LOK Zelta goda zīmi par "atbalstu sporta attīstībai un ilgtermiņa redzējumu". Par to, vai zāle tika aicināta celties kājās un skandēt valdības vadītājas vārdu, vēsture klusē. Varbūt Lazdiņš vienkārši mācījās no futbola vadības, kas vasarā nofilmēja premjerei aizkustinošu sveicienu pusgadsimta jubilejā (piedalījās ij bērni, ij aizgājušo un šo laiku kājbumbas leģendas). Ja šādi pielaizās amatpersonām, nav brīnums, ka ātri pazūd realitātes sajūta.