Futbols ir ne tikai prieks, bet arī ciešanas – šis Latvijas futbola komūnā piedzimušais sauklis labi raksturo ne tikai kājbumbas sportisko sadaļu, bet arī ārpus laukuma notiekošo. 

Prieks ir par čempiones "RFS" aizrautīgo ceļojumu UEFA Eiropas līgā, kas noslēgsies šonedēļ. Ja pirms pamatturnīra kāds teiktu, ka komandas rēķinā būs vismaz pieci punkti, nez vai atrastos bēdīgas sejas, kas teiktu, ka ar to ir par maz. Paveikts patiesi fantastisks un gudrs darbs kā no vadības un menedžmenta puses, tā komandas – treneri un spēlētāji pārlēkuši pāri savām galvām. Rīgā notikušas četras Eiropas mēroga spēles, "Daugavas" stadions pieredzējis lielisku atmosfēru, pilsēta sajuta lielā futbola auru, četri pieci tūkstoši ārvalstnieku te atbrauca un tērēja naudu tūrisma klusajā sezonā. Dažādu starptautisku sporta sacensību rīkotāji prasa finansējumu no valsts un pašvaldības budžeta, uz galda liekot argumentu, ka ieradīsies tūkstošiem fanu un dos lielu pienesumu ekonomikai. "RFS" šo sportisko tūrismu veicināja ar saviem spēkiem.

Bet ir arī ciešanas – lielajam futbolam līdzi nāk ultru fanošanas kultūra, kas atšķirībā no citiem sporta veidiem bieži vien ir agresīva. 

Savelkot kopīgo bilanci, var teikt, ka