Kad amerikānis Marks Spics 1972. gada Minhenes olimpiskajās spēlēs izcīnīja septiņas zelta medaļas peldēšanā, daudzi uzskatīja, ka tas ir sasniegums, ko neviens nekad nepārspēs. 

Taču pēc 36 gadiem peldēšanas leģendai nācās pabīdīties maliņā no Olimpa pašas virsotnes, jo viņu pātrumpoja tautietis Maikls Felpss. Pirms 17 gadiem Pekinā šajos datumos augustā pilnā sparā risinājās vasaras olimpiskās spēles un pasaules sporta ziņu virsrakstos pārliecinoši dominēja tobrīd 23 gadus vecā Felpsa vārds. Par Baltimoras lodi dēvētais peldētājs sita pušu vienu pasaules rekordu pēc otra, savu performanci Pekinas nacionālajā peldbaseinā noslēdzot ar astoņām zelta medaļām un septiņiem planētas rekordiem. Tik dominējošu sniegumu peldēšanā un sportā vispār līdz tam pasaule nebija vērojusi.

Hiperaktīvais talants

Felpsa stāsts ir neparasts, jo peldēšana viņam sākotnēji bija veids, kas palīdzēja sadzīvot ar veselības problēmām. Puisēns bija hiperaktīvs, enerģija plūda pāri malām un ņemšanās pa baseinu bija veids, kur šo enerģiju likt lietā kontrolētā veidā. Tiesa, uz baseinu Maiklu mamma Debora aizveda kopā ar vecākajām māsām, lai bērni vienkārši apgūtu peldētprasmi. Jaunākajai atvasei šī nodarbe tā gāja pie sirds, ka viņš peldēšanā tā arī palika. Baseinā bija disciplīna un rutīna, kas puisēnam, kuram tika diagnosticēts uzmanības trūkuma un hiperaktivitātes sindroms, bija viegli saprotama un pieņemama. Treniņi ļāva tikt galā arī ar likstām ģimenē, jo deviņu gadu vecumā viņa vecāki izšķīrās, tēvam Maiklam Fredam Felpsam, izbijušam militāristam un ne pārāk sekmīgam amerikāņu futbola spēlētājam, uz vairākiem gadiem pazūdot no skatuves. Kopš 11 gadu vecuma Maikls trenējās Boba Boumena aizgādībā, un, pateicoties šim speciālistam, pasaule itin ātri uzzināja par peldēšanas jauno brīnumbērnu.