Kā, atsaucoties uz savu starptautisko hartu, raksta "Latvijas PEN", organizācija iestājas pret "preses brīvības apdraudējumiem kā melīgas publikācijas un apzināta faktu sagrozīšana un izkropļošana politiska vai personīga labuma vārdā". Pats PEN savā vēstulē gan uzreiz atklāti ieņem pret Izraēlu vērstu pozīciju, tostarp uzsverot, ka "Izraēla Gazas joslā īsteno darbības, kas varētu tikt klasificētas kā genocīds" un "Izraēla pašreiz veic smagus un sistemātiskus starptautisko tiesību pārkāpumus, graujot normās balstītu starptautisko kārtību".
Interesanta aina paveras, arī pārlūkojot "Latvijas PEN" ierakstus sociālajā tīklā "Facebook" – no 20 pēdējiem ierakstiem gandrīz puse ir veltīti Izraēlas–Palestīnas tēmai. Vēl viens jautājums, kas tuvs šai organizācijai, ir rūpes par migrantiem. Zīmīgi, ka pērn PEN savu balvu piešķīra biedrības "Gribu palīdzēt bēgļiem" projektu vadītājai Ievai Raubiško, kura apsūdzēta par robežas nelikumīgas šķērsošanas organizēšanu personu grupai.
Portāla "Delfi" galvenais redaktors Filips Lastovskis piekrīt, vēstule ir daļa no attiecīgo strāvojumu centieniem, kas mēģina panākt lielāku atbalstu palestīniešiem, lai gan, viņaprāt, tās ir "ne tik daudz politiskas, cik pilsoniskas aktivitātes". "Nupat bija Rīgā "praids", tur arī šī kustība staigāja ar Palestīnas karogiem, kas man šķita absolūti nevietā un neloģiski. Acīmredzot šīs organizācijas izmanto jebkuru iespēju atgādināt par sevi un saviem vēstījumiem, vienlaikus dara to diezgan anonīmi, kas neiedveš uzticību."
Uzvārdus nenorāda
Tam, ka zem vēstules nav parakstu, uzmanību pievērsis arī Tuvo Austrumu pētnieks, publicists Frederiks Ozols. Tikai pēc vairākiem jautājumiem "Facebook", kur sākotnēji publicēta vēstule, viņš saņēmis skaidrojumu, kuru sniegusi viena no "Latvijas PEN" valdes loceklēm Anna Auziņa: "Zem organizācijas vai iestādes izplatīta paziņojuma nav nepieciešams norādīt atsevišķu parakstītāju vārdus. Valdes locekļi ir Katrīna Rudzīte, Džena Andersone, Anna Auziņa, Elīna Kokarēviča, Ivars Šteinbergs. Visi valdes locekļi piekrita vēstulei. PEN statūti ļauj valdei pieņemt lēmumus. Nē, balsots netika, arī citās organizācijās ievēlēta valde parasti var izplatīt paziņojumus organizācijas vārdā bez visu biedru piekrišanas/balsojuma. Tomēr domāju, ka valdei ir zināms biedru vairākuma viedoklis, un tas ir par."
Kā atzīst Frederiks Ozols, publicēto vārdu vidū neesot neviena, kas būtu izcēlies ar kompetenci Tuvo Austrumu jautājumos,
tāpēc esot dīvaini, ka no viņiem nāk pārmetumi medijiem par it kā nepareizu konflikta atspoguļojumu. "PEN pārstāvjiem būs rūpīgi jāvelta gadi abu pušu izprašanai, vēstures un mūsdienu izzināšanai, lai saprastu, kurš ir ļaunais, kurš ne. Kurš ir tas, kas melo vai liekuļo, un kurš ir tas, kas no tā cieš. Kurš izmanto milzīgus līdzekļus, tostarp no kontrabandas tīkliem Tuvajos Austrumos un sankciju apiešanu naftas un ieroču tirdzniecībā, lai veicinātu protestus Rietumos un finansētu teroristus. Bet kuram nākas dalīt budžeta naudu, atliekot bēru izdevumiem, kara vajadzībām, centieniem aizsniegt starptautisko sabiedrību ar saviem skaidrojumiem un vēl nepieciešamībai turpināt pastāvēt sev pieļautajās robežās. Kā jebkura rūpīga izpēte, tā nesīs pārsteidzošus un rūgtus rezultātus. Neviena no pusēm nebūs šķīsta un balta. Tomēr kļūs arī skaidrāk, kurā pusē ir racionāli apsvērumi un kura puse aizstāv abu tautu tiesības uz dzīvi. Patiesība ir vienkārša tikai tad, kad to skatās, sēdot savas mikropasaules komfortā Baltijas jūras krastos. Bet Levantes reģionā tai pilnīgi cits raksturs," saka pētnieks.
Vai finansējums "no malas" dara neobjektīvus?
F. Ozols par nepamatotiem uzskata arī pārmetumus, ka žurnālisti devušies Izraēlas organizētā vizītē. Viņš atgādina Latvijas mediju telpas specifiku, kur vēsturiski bijusi sadarbība ar dažādām ministrijām un Valsts prezidenta kanceleju, tāpat liela daļa vadošo žurnālistu ir saņēmusi ASV vēstniecības organizētas stipendijas, studiju iespējas vai iespējas iepazīt kādu tematu ilgstošas un apmaksātas vizītes laikā. "Tātad šādā nozīmē vispār nekas nav objektīvs. Bet tik liels vispārinājums ir absurds. Latvijas un vairums citu mazo nacionālo valstu mediji savu saturu veido citos darba apstākļos nekā lielie starptautiskie mediji. Taču tas nenozīmē, ka saturā netiek ievēroti tie paši objektivitātes vai, kas bieži pat svarīgāk, informācijas patiesuma un skatpunkta plašuma principi. PEN apsūdzības neliecina par profesionālu izpratni par mediju tirgu un tā darba principiem. Un arī pats uzsaukums būtībā ir mudinājums uz sabiedrisko tiesu. Ja tas varētu palīdzēt kaut vai vienai palestīniešu ģimenei, varbūt pat būtu tā vērts. Bet tas nekādi neveicina nedz izpratni par konfliktu, nedz palīdz virzīt karu Gazā uz tālāku risinājumu sarunu ceļā," norāda F. Ozols.
Viņš arī jautā, vai pašā PEN organizācijā nav autoru, kas publicējušies ar vietējo vai ārvalstu donoru atbalstu, izmantojuši izdevības viesoties ārvalstīs? "Pat portāls "Satori", ar ko viņiem ilgāks kontakts, neiznāk par naudu, ko ieņem no lasītājiem vienā vai otrā veidā. Tam ir Valsts kultūrkapitāla fonda finansējums. Vai tas viņus dara neobjektīvus? Vai arī viņi paši uzskata, ka var saņemt svešu naudu un palikt objektīvi savā darbā, bet, ja žurnālists saņem tieši tādus pašus piešķīrumus, bez kuriem citādi vizīte vispār nebūtu iespējama, viņš kļūst neobjektīvs? Kā teikts apokrifiskajā Toma evaņģēlijā: "Brāļa acī skabargu redz, savā bomi neierauga. Tad nu izvelc bomi no savas acs, lai izvilktu skabargu no brāļa acs!"."
Kas ir PEN?
- PEN klubs ir starptautiska organizācija, ko 1921. gadā dibināja angļu dzejniece Ketrīna Eimija Dosona Skota. Tolaik PEN kluba mērķis bija veicināt sadarbību starp rakstniekiem visā pasaulē un aizstāvēt viņu tiesības. Nosaukums PEN bija akronīms no angļu vārdiem "Poets, Essayists, Novelists" (dzejnieki, esejisti, romānu autori), bet organizācijā iesaistījās arī dramaturgi, tulkotāji un žurnālisti. "PEN" angļu valodā nozīmē "pildspalva" – simbols rakstnieka darbam. Par pirmo PEN prezidentu kļuva pazīstamais angļu literāts Džons Golsvertijs.
- "Latvijas PEN" filiāle tika nodibināta 1928. gadā. Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā tās darbība tika apturēta, taču vēlāk "Latvijas PEN" atjaunoja darbību emigrācijā – Zviedrijā. 1989. gadā tika nodibināta "Latvijas PEN" kluba Rīgas nodaļa. Kā nojaušams no tā laika preses publikācijām, attiecības starp trimdas un Latvijas literātiem nebija vienkāršas. Tā laikraksts "Latvija Amerikā" 1988. gadā vēsta, ka "jau daudzus gadus padomju vara cenšas pārņemt Latvijas un Igaunijas PEN klubus, bet līdz šim vienmēr šo cīņu zaudējuši". Rakstā norādīts, ka PEN kluba prezidents Gunārs Irbe gribējis "Latvijas PEN" klubu "nodot okupētās Latvijas Rakstnieku savienības pārziņā, ko tad vadītu J. Peters", taču tas neesot pieļauts.
- "Latvijas PEN" kluba Rīgas nodaļa tika izveidota 1989. gadā, un presē atrodamas norādes, ka aktīvākie inciatori tolaik bijuši Pēteris Zirnītis, Uldis Bērziņš un Knuts Skujenieks. Tieši ar dzejnieka Knuta Skujenieka vārdu 90. gados visvairāk saistās šīs organizācijas darbība. Vienā no PEN pasākumiem, pamatojot tā misiju, viņš teicis: "Brīvību ir grūti iegūt. Vēl grūtāk – to uzturēt. Sevišķi garīgo brīvību. To ir visvieglāk ievainot, sagraut. Tāpēc mēs tik neatlaidīgi iestājamies par vārda brīvību, par domas brīvību." Neilgu laiku organizāciju vadīja arī dzejnieks Māris Čaklais, kurš īpaši izcēla sadarbību ar baltkrievu literātiem, pievienojoties viņu bažām par brīvības ierobežojumiem, kas parādījās uzreiz pēc Aleksandra Lukašenko nākšanas pie varas Baltkrievijā 1994. gadā, lai gan tolaik viņa valdīšana vēl ne tuvu nebija tik brutāla diktatūra, kāda tā ir tagad. Šajā laikā bija arī jūtams, ka "Latvijas PEN" vairāk interesē sadarbība ar citu bijušās PSRS teritorijas rakstniekiem, kas savās valstīs arī bija izveidojuši PEN klubus. Vienlaikus trimdas literāti arvien mazāk iesaistījās "Latvijas PEN" darbā. Tomēr K. Skujenieks organizācijas vārdā publicēja paziņojumus arī par starptautiskām tēmām, piemēram, nosodīja rakstnieka Salmana Rušdi vajāšanu.
- Latvijā PEN aktīvi darbojās līdz 2004. gadam, pēc tam tā darbība apsīka. Būtisks pavērsiens konkrētā politiski ideoloģiskā virzienā acīmredzot noticis 2018. gadā, kad biedrības darbība tika atjaunota jau citu personu vadībā.
PEN klubs nav Rakstnieku savienība
- Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdētājs Valdis Rūmnieks 2002. gadā "Latvijas Vēstnesim" izteicies: "Pats gan neesmu PEN kluba biedrs, bet Rakstnieku savienības attiecības ar to ir vislabākās. (..) Vairāki PEN kluba biedri ir arī Rakstnieku savienības valdes locekļi, un daudzi jautājumi tiek risināti kopīgi. PEN kluba darbība virzīta galvenokārt uz rakstnieku starptautisko tiesību aizstāvēšanu." Vai pašlaik attieksme pret PEN klubu ir tāda pati?
- Pašreizējais Latvijas Rakstnieku savienības vadītājs Arno Jundze izteikumos ir diezgan delikāts. Viņš uzreiz norobežojas, ka Rakstnieku savienība un PEN ir pavisam atšķirīgas organizācijas, jo "viņiem ir citas funkcijas". "PEN klubiem pasaulē ir ļoti dažādi mērķi, un katrā valstī tie var atšķirties, tāpēc man īsti negribētos jaukties tajā, ko dara "Latvijas PEN". Normāli jau liktos, ka mēs vispirms cīnāmies par Latvijas rakstnieku tiesībām, kur ir daudz problēmu, it īpaši sociālajā jomā. Bet katram demokrātiskā sabiedrībā ir brīvība domāt to, ko viņš domā, un izteikt savu nostāju par tiem jautājumiem, kas šķiet svarīgāki, arī par Izraēlas un arābu konfliktu. Mums, paldies dievam, ir brīva Latvija, un es to īpaši negribu komentēt, lai arī varbūt nepiekrītu viņu viedoklim," saka A. Jundze. Viņš atzīmē, ka citās valstīs esot pat vairāki PEN klubi, un tā varētu būt arī Latvijā, bet "konkrēti šis PEN klubs dara tā, kā viņi uzskata par pareizu".
Līdzfinansē LR Kultūras ministrija.
9.5 °C
