8.5 °C
Žurnālista Daiņa Īvāna un rakstnieka Artūra Snipa (1949–2020) raksts "Par Daugavas likteni domājot", kas bija vērsta pret Latvijas ainavai iznīcinošās Daugavpils HES būvi, laikrakstā "Literatūra un Māksla" publicēts 1986. gada 17. oktobrī.
Laikabiedri to salīdzinājuši ar "sarkanās pogas nospiešanu", kas sabiedrībā atstājusi gluži vai bumbas sprādziena efektu, par ko jutās pārsteigti pat paši tā izraisītāji. Mēdz traktēt, ka minētā diena pirms 40 gadiem arī bijusi latviešu tautas atmodas sākums, jo, uzvarējusi cīņā pret Likteņupes kropļošanu, tauta sāka apzināties savu spēku. Daugavpils HES būves apturēšana rezonanses un mēroga ziņā bija kas nedzirdēts visā PSRS, jo vara, pakļaujoties sabiedrības spiedienam, bija atteikusies no projekta, par kuru propaganda gadiem klāstīja kā par kārtējo gaidāmo "sociālisma uzvaru" un kurā jau bija ieguldīti miljoniem rubļu.
Projekts no Maskavas
Kad liktenīgais raksts nonāca "Literatūras un Mākslas" ("LM") slejās, ceturtās Daugavas HES būvdarbi ritēja pilnā sparā – tie ar svinīgu mītiņu bija uzsākti jau 1979. gada 10. jūlijā. Būvbedre Ruģeļos pie Daugavpils bija izrakta, būvlaukums nolīdzināts, betona rūpnīca uzcelta, pievedceļi izveidoti un arī daudzstāvu ēku ciemats ar infrastruktūru no plašās PSRS ievedamajiem strādnieku un enerģētiķu tūkstošiem gatavs. Tikmēr applūdinājuma zonā notika arheoloģiskie izrakumi un kapu norakšana.
Par to, ka pie Daugavpils būvēs jauno Daugavas kaskādes spēkstaciju, pirmo reizi publiski paziņoja 1973. gadā. Nākamajā gadā Maskavas institūts "Hidroprojekts", kurš bez sentimenta gatavoja projektus spēkstacijām visā PSRS, izstrādāja Daugavpils HES projekta pirmo variantu. Vissavienības uzņēmuma "Hidroprojekts" funkcionāri un Latvijas PSR Enerģētikas un elektrifikācijas galvenā ražošanas pārvalde tās priekšnieka vietnieka Artūra Krūskopa personā arī bija tie, kas vēlāk, polemikai raisoties, stūrgalvīgi turējās pozīcijā, ka "alternatīvas nav" un spēkstacija būvējama par spīti visam. Projekts paredzēja 20 metru augstu aizsprostu. Tātad arī ūdens līmenis paceltos līdzīgi un izveidotos 200 kilometru gara ūdenskrātuve, kuras viens gals būtu Daugavpilī, bet otrs – Baltkrievijā pie Novopolockas. Ūdens līmenis darba laikā svārstītos aptuveni četru metru robežās. Plānotās astoņu turbīnu HES jauda būtu 200–300 megavati. Pirmajiem agregātiem vajadzēja sākt darboties 1990. gadā – ekstensīvām metodēm, ar sveštautiešu darbaspēka ieplūdināšanu veidotajai Latvijas PSR rūpniecībai un padomju karabāzēm elektroenerģijas vajadzēja aizvien vairāk.
Būves izmaksas bija aprēķinātas pavirši, pēc novecojušām tāmēm, iespējams, pat apzināti samazinot saražotā kilovata pašizmaksu. Bija skaidrs, ka projekta īstenošanas summa, kas tika pasludināta par slepenu, sakāps tādos augstumos, ka ekonomiskā lietderība kļūs apšaubāma un ieguldītie līdzekļi nesegs zaudējumus citām tautsaimniecības jomām, par tādām neatgriezeniskām lietām kā ekoloģija vai katastrofālas sekas kultūrvēsturiskajai ainavai nemaz nerunājot.
Uz to visu, sabalansējot emocionālo ar ekonomiskajiem argumentiem, bet kopumā norādot, cik aplama doma ir Daugavpils HES būve un ka tā vienkārši nav "valstiska pieeja", norādīja apjomīgā raksta autori. Īvāns tajā bija uzņēmies publicistisko, dabas un kultūras vērtību pusi, bet Snips kā bijušais enerģētiķis gādāja par tehniskajām detaļām.
Bez šaubām, tāds dumpis varēja notikt, tikai izmantojot PSRS vadītāja Mihaila Gorbačova izsludinātās pārbūves un atklātības iespējas. Kad HES 70. gados projektēja, šaubas nebija paredzētas – brežņevisma apstākļos bija neiedomājami iztēloties, ja tiktu pieminēta ekoloģija vai ko Daugava nozīmē latviešiem. Tādēļ Daugavas sargātāji taktiski lika priekšplānā ekonomisko absurdu. Ka HES uzcelšana iznīcinās vienu no skaistākajām Latgales un Augšzemes vietām – Daugavas lokus, ka nogremdēs ainavisko Slutišķu sādžu, kapsētas, baznīcas, daļu Krāslavas pilsētas, kuru vajadzēs iespiest dambju sistēmā līdzīgi Ogrei, un vispār unikālo Daugavas ielejas ainavu ar aizsargājamajiem augiem un kukaiņu sugām –, atstāja it kā otrajā plānā. Bet īstenībā tieši otrais plāns bija iemesls, kamdēļ sākās cīņa.
Ekonomiskie un ekoloģiskie zaudējumi
Vēlāk, 1987. gadā, cīņas izšķirošajā beigu fāzē, Latvijas zinātnieki pie ekonomiskajiem zaudējumiem jau nosauca pavisam konkrētus skaitļus – ūdenskrātuves izveidošana lauksaimniecībai vien nodarītu zaudējumus vismaz 56,4 miljonu rubļu apmērā. Tiktu zaudēti 2811 hektāri lauksaimniecības zemju, 1754 hektāri mežu, 191 miljons kubikmetru smilts, grants, dolomīta šķembu karjeros.
